Региональное развитие Латвии

• nodrošina koordināciju un informācijas apriti par

finansējuma iespējām reģionā (tā, piemēram, katrā 

plānošanas reģionā darbojas eS fondu informācijas

centrs);

• sagatavo un īsteno dažādus reģiona attīstībai nozī-

mīgus projektus gan ar pašvaldību pārstāvju tiešu 

iesaistīšanos, gan arī bez pašvaldību iesaistes.

Reģionālās attīstības likuma 2010. gada grozījumi

paredz, ka plānošanas reģioniem var deleģēt pārvaldes

uzdevumus, kas ir tiešās pārvaldes iestādes kompetencē. Tātad plānošanas reģioni pēc būtības ir sadarbības

II PLĀNOŠANAS REĢIONU ATTĪSTĪBAS

RAKSTUROJUMS

Plānošanas reģionu statuss un kompetence

*  Reģionālās attīstības likums. *  Saskaņā ar Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumu.17

struktūras – kā valsts institūcijas tie pilda valsts deleģē-

tos uzdevumus, bet kā pašvaldību pārstāvji tie realizē 

pašvaldību rīcību koordinējošās funkcijas, īpaši kopējas

attīstības plānošanas un projektu izstrādes jomā.

Neraugoties uz to, ka ir precizēts plānošanas reģionu statuss un tiem piešķirta noteikta kompetence, to

pašreizējais statuss tomēr ir vērtējams kā  pārejas risinā-

jums jeb pagaidu stāvoklis. Būtisks plānošanas reģionu trūkums ir to atrautība no sabiedrības – iedzīvotāji

nedz zina, ka tādi plānošanas reģioni darbojas, nedz

arī jūt to sniegtos pakalpojumus. Lai Latvijas teritoriju

līdzsvarota attīstība notiktu pietiekami efektīvi, tuvākajā 

nākotnē vai nu jāizveido reģionāla mēroga pašvaldības

(apriņķi) ar skaidri definētu kompetenci –  pienākumiem,

atbildību, noteiktiem finanšu avotiem, vai arī  reģiona

mēroga jautājumu pārvaldīšanai jāizveido valsts pārvaldes institūcijas ar skaidri nosakāmu atbildības punktu

(vadību). Priekšroka tomēr būtu dodama tieši vēlētām 

reģionu (apriņķu) pašvaldībām. Pārskatot pagaidu risinājumu ieilgušās darbības sekas (piemēram, rajonu

pašvaldību darbības efektivitāti), jautājumu risināšanu

par plānošanas reģionu statusu nevajadzētu atlikt. Taču 

šajā pārskatā galvenā uzmanība vērsta uz plānošanas

reģionu teritoriju salīdzinājumu, balstoties uz dažādiem

statistikas datiem, reģionu institucionālos un efektivitātes

jautājumus neskatot.

Pēc teritorijas platības trīs plānošanas reģioni – Vidzemes, Latgales un Kurzemes – katrs aizņem vairāk nekā 

piekto daļu valsts teritorijas. Abi pārējie reģioni – Rīgas

un Zemgales –, kas atrodas valsts austrumu –  rietumu

ass centrālajā daļā, pēc platības ir mazāki (skat. 3. tabulu

un 6. attēlu).

3. tabula. Plānošanas reģionu teritorijas un to īpatsvars

valsts kopējā teritorijā.

6. attēls. Plānošanas reģionu teritoriju īpatsvars valsts

kopējā teritorijā.

Demogrāfiskās situācijas raksturošanai Latvijas plānošanas reģionos izmantoti šādi pamatrādītāji: iedzīvotāju skaits,

iedzīvotāju skaita izmaiņas, iedzīvotāju dabiskā  kustība un

migrācija, kā arī iedzīvotāju vecuma struktūra un demogrāfiskā slodze. Demogrāfisko situāciju raksturo momenta

rādītāji, kas aplūkoti piecu gadu periodā  – no 2005. gada

sākuma līdz 2010. gada sākumam – un uzkrātie rādītāji, kas

atspoguļo periodu no 2004. līdz 2008. gadam.

Iedzīvotāju skaits un tā īpatsvars

2010. gada sākumā Latvijas iedzīvotāju skaits bija

2255 milj. cilvēku. Gandrīz puse no valsts iedzīvotāju

kopskaita – 48,6 % – dzīvoja Rīgas reģionā. Iedzīvotā-

ju skaits Latgales, Kurzemes un Zemgales reģionā  bija

13–15 % (katrā) no Latvijas iedzīvotāju kopskaita, bet

Vidzemes reģionā tas bija vismazākais –  10,4 % (skat.

4. tabulu un 7. attēlu).

4. tabula. Plānošanas reģionu iedzīvotāju skaits un to

īpatsvars valsts iedzīvotāju kopskaitā 2010. gada sākumā.

Plānošanas reģionu teritorijas

Demogrāfiskā situācija18

7. attēls. Plānošanas reģionu iedzīvotāju skaita īpatsvars

valsts iedzīvotāju kopskaitā 2010. gada sākumā.

Rīgas reģiona lielo īpatsvaru valsts iedzīvotāju kopskaitā galvenokārt nosaka galvaspilsēta. 2010. gada sā-

kumā Rīgā dzīvoja 31,5 % no valsts iedzīvotāju kopskaita

un 64,5 % no Rīgas reģiona iedzīvotāju kopskaita. Lielāks

iedzīvotāju īpatsvars eiropas valstu galvaspilsētās ir tikai

Reikjavīkā, Īslandē (apmēram 40 %).

No 2005. līdz 2010. gada sākumam Rīgas reģiona

iedzīvotāju īpatsvars palielinājās par 1,2 procentpunktiem, un attiecīgi samazinājās pārējo reģionu iedzīvotāju

kopējais īpatsvars valsts iedzīvotāju kopskaitā  – Latgales

reģiona iedzīvotāju skaita īpatsvars samazinājās par 0,7,

Vidzemes reģiona – par 0,3, bet Kurzemes un Zemgales

reģiona – par 0,1 procentpunktu katrā.

Iedzīvotāju blīvums

2010. gada sākumā Latvijā iedzīvotāju blīvums bija

vidēji 34,9 cilv./km2

, kas piecu gadu laikā, demogrāfisko

procesu ietekmē sarūkot kopējam iedzīvotāju skaitam,

ir samazinājies. Salīdzinājumam – eiropas Savienības 27

dalībvalstu vidējais iedzīvotāju blīvums ir 115 cilv./km2

,

kas ir 3,3 reizes lielāks nekā caurmērā  Latvijā.

Starp reģioniem lielākais iedzīvotāju blīvums ir Rī-

gas reģionā – 105,4 cilv./km2

, kas ir trīs reizes lielāks

nekā vidējais blīvums valstī un gandrīz 7 reizes lielāks

nekā Vidzemes reģionā (15,3 cilv./km2

). Kurzemes,

Zemgales un Latgales reģionā iedzīvotāju blīvums ir

samērā līdzīgs – 22–26 cilv./km2

. No aprēķiniem izslēdzot republikas pilsētas, pēc iedzīvotāju blīvuma

reģionu atšķirības ir jūtami mazākas (skat. 5. tabulu,

8. un 9. attēlu).

5. tabula. Iedzīvotāju blīvums plānošanas reģionos

2010. gada sākumā, cilv./km2

.

8. attēls. Iedzīvotāju blīvums plānošanas reģionos

2010. gada sākumā.

9. attēls. Iedzīvotāju blīvums plānošanas reģionos

2010. gada sākumā, neiekļaujot republikas pilsētu

iedzīvotāju skaitu un platību.

Iedzīvotāju blīvums kā vērtēšanas rādītājs ir lietojams

teritoriju apdzīvojuma rakstura apzināšanai, bet praktiska nozīme tam ir tikai, ņemot vērā teritorijā  ietilpstošo 

pilsētu lielumu un struktūru.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Iedzīvotāju skaits Latvijā pastāvīgi samazinās.

2010. gada sākumā Latvijā dzīvoja 2 miljoni 254,7 tūkstoši cilvēku vai par 51,8 tūkst. cilvēku mazāk nekā 

2005. gada sākumā. 2009. gada laikā iedzīvotāju skaits

samazinājās par 6,6 tūkstošiem. Salīdzinājumam – eiropas Savienības valstīs kopumā iedzīvotāju skaits palielinās – pēdējo piecu gadu tas pieaudzis par 2 %. No

27 eS valstīm 2005.–2010. gada laikā iedzīvotāju skaits

samazinājās 9 valstīs.*

Piecu gadu laikā no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita samazinājuma lielākā bija Latgales reģiona daļa  – 

24,4 tūkstoši. Rīgas reģionā iedzīvotāju skaits pat nedaudz – par 2,1 tūkstoti – pieauga, bet pārējos reģionos

samazinājās: Vidzemē – par 11,4, Kurzemē  – par 10,4

un Zemgalē – par 7,7 tūkstošiem cilvēku (skat. 6. tabulu

un 10. attēlu).

*  Datu avots: Eurostat.19

10. attēls. Iedzīvotāju skaita dinamika plānošanas

reģionos 2005.–2010. gada sākumā.

Lai salīdzinātu iedzīvotāju skaita izmaiņu  ātrumu,

tiek aprēķināts iedzīvotāju skaita izmaiņu relatīvais rā-

dītājs.* Desmit gadu laikā Latvijas reģionos vērojamas

savstarpēji atšķirīgas un vienlaikus stabilas iedzīvotāju

kustības tendences. 2005.–2010. gada periodā  iedzī-

votāju skaits visstraujāk saruka Latgales reģionā  – par

6,4 %. Vidzemes reģionā iedzīvotāju skaits samazinājās 

par 4,6 %, Kurzemes reģionā – par 3,2 % un Zemgales

reģionā – par 2,7 %. Labvēlīgākā  demogrāfiskā situācija

bija Rīgas reģionā, kur iedzīvotāju skaits nedaudz – par

0,3 % – pat palielinājās (skat. 7. tabulu un 11. attēlu).

Nelielu pavērsienu iedzīvotāju skaita izmaiņu dinamikā 

ienesis 2009. gads, kad visos reģionos palēninājās iedzī-

votāju skaita relatīvās samazināšanās temps.

Laikā no 2000. līdz 2010. gada sākumam iedzīvotāju skaita izmaiņu temps Latvijā pakāpeniski palēninājās. 2000.–2005. gada periodā iedzīvotāju skaits

valstī samazinājās par 3,2 %, bet 2005.–2010. gada

periodā – par 2,1 %, tātad par 1,1 procentpunktu

mazāk. Rīgas reģionā iedzīvotāju skaita izmaiņu temps, salīdzinot abus minētos piecu

gadu periodus, izmainījās no negatīviem

2,3 procentiem uz pozitīviem 0,3 procentiem. Arī  Kurzemes reģionā iedzīvotāju

skaita sarukuma temps kopumā nedaudz

kritās, savukārt pārējos reģionos palielinā-

jās: Zemgales reģionā – par 1,0, Latgales

reģionā par – 0,9, Vidzemes reģionā  – par

0,2 procentpunktiem.

7. tabula. Iedzīvotāju skaita izmaiņas plānošanas

reģionos slīdošos piecu gadu periodos, %.

11. attēls. Iedzīvotāju skaita izmaiņas plānošanas

reģionos no 2005. līdz 2010. gada sākumam.

Iedzīvotāju skaita samazinājuma temps valstī  pa

gadiem svārstījās. Tāpat mainījās arī  iedzīvotāju skaita

izmaiņas ietekmējušie faktori. Salīdzinot ar iepriekšējo

gadu, iedzīvotāju skaits valstī 2004. gadā  samazinājās par

12 769 cilvēkiem, 2005. gadā – par 11 844, 2006. gadā – 

par 13 285, 2007. gadā – par 10 411 un 2008. gadā – 

par 9 600 cilvēkiem. Iedzīvotāju skaita samazināšanos

galvenokārt ietekmējusi iedzīvotāju dabiskā  kustība.

Tās īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaita samazinājumā 

2004.–2008. gada periodā veidoja attiecīgi pa gadiem

0,50 %, 0,49 %, 0,47 %, 0,43 % un 0,31 %. Savukārt

migrācijas īpatsvars 2004.–2008. gada periodā  attiecī-

gi pa gadiem bija 0,05 %, 0,02 %, 0,11 %, 0,03 % un

0,11 %. Liela migrācijas ietekme bija 2006. gadā, nā-

košajā gadā tā kritās un atkal palielinājās augstā līmenī 

2008. gadā (skat. 12. attēlu).

6. tabula. Iedzīvotāju skaits plānošanas reģionos 2005.–2010. gada

sākumā, tūkst. cilv.

*  Iedzīvotāju skaita izmaiņu rādītāju aprēķina, dalot

iedzīvotāju skaita izmaiņas piecu gadu periodā  pret

iedzīvotāju skaitu perioda sākumā un izsakot to

procentos.20

12. attēls.

Iedzīvotāju skaita

izmaiņas Latvijā 

un tās veidojošie

faktori 2004.–

2008. gadā, cilv.

2008. gadā, salīdzinot ar 2007. gadu, iedzīvotāju

skaits samazinājās visos reģionos, izņemot Rīgas reģionu.

Lai arī dabiskās kustības saldo tāpat bija negatīvs, Rīgas

reģionā iedzīvotāju skaits kopumā pieauga par 0,07 %.

Visvairāk, pārsvarā dabiskās kustības dēļ, tas saruka

Latgales reģionā – par 1,35 %. Vidzemes, Kurzemes un

Zemgales reģionā iedzīvotāju skaita samazinājumā  gan

migrācijas, gan dabiskās kustības attiecības bija līdzīgas

(skat. 8. tabulu).

8. tabula. Iedzīvotāju skaita izmaiņas un tās veidojošie

faktori plānošanas reģionos 2008. gadā, % pret

2007. gadu.

Iedzīvotāju dabiskā kustība

Iedzīvotāju dabiskās kustības negatīva bilance Latvijā turpinās jau kopš 1991. gada. Iedzīvotāju skaits Latvijā dabiskās kustības dēļ (mirušo skaitam pārsniedzot

dzimušo skaitu) 2004.–2008. gadā samazinājās par

50,6 tūkst. Rīgas reģionā iedzīvotāju skaits samazinājās 

par 16,2 tūkst., Latgales reģionā –  par 16,1 tūkst., bet

Vidzemes, Kurzemes un Zemgales reģionā –  nedaudz

mazāk vai vairāk par 6 tūkst. katrā.

Latvijā piecu gadu periodā dabiskās kustības saldo jeb

mirušo pārsvars pār dzimušajiem nedaudz samazinājās.

2004. gadā iedzīvotāju skaits valstī  dabiskās kustības rezultātā saruka par 11 690 cilvēkiem, bet 2008. gadā – par

7058 cilvēkiem (skat. 9. un 10. tabulu un 13. attēlu).

9. tabula. Iedzīvotāju dabiskā kustība plānošanas

reģionos 2004.–2008. gadā, cilv.

13. attēls. Iedzīvotāju dabiskās kustības dinamika

plānošanas reģionos 2004.–2008. gadā.

10. tabula. Iedzīvotāju dabiskā kustība plānošanas

reģionos 2004. un 2008. gadā, cilv.21

eiropas Savienības valstīs kopumā 2004.–2008. gadā 

iedzīvotāju dabiskā kustība bija pozitīva, bet pēdējos

gados tā fiksēta negatīva 10 valstīs.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas raksturo iedzīvotāju dabiskā pieauguma koeficients,* kas atspoguļo gan dabiskās 

kustības raksturu, gan dod iespēju salīdzināt teritorijas

atbilstoši cilvēkresursu attīstības iespējām.

Mirušo pārsvars pār dzimušajiem, rēķinot uz 1000

iedzīvotājiem, apskatāmajos piecos gados nedaudz samazinājās. 2004. gadā dabiskās kustības saldo uz 1000

iedzīvotājiem bija -5,1, bet 2008. gadā –  -3,1. Kopumā 

valstī piecu gadu laikā, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem,

nomira par 22 cilvēkiem vairāk nekā piedzima. Skatoties

reģionu griezumā, Latgales reģionā 2004.–2008. gada

laikā šis rādītājs (-45,0) bija divas reizes lielāks nekā Latvijā 

vidēji, savukārt Rīgas reģionā viszemākais – -14,8.

Dabiskās kustības rezultātā Latvijā  katru gadu uz 1000

iedzīvotājiem vidēji mira par 3–5 cilvēkiem vairāk nekā 

piedzima. Pozitīvas pārmaiņas dabiskajā kustībā  notiku-

šas visos reģionos, visvairāk – Rīgas reģionā, arī Zemgales

un Kurzemes reģionā, pavisam nedaudz – Vidzemes un

Latgales reģionā (skat. 11. tabulu un 14. attēlu).

11. tabula. Iedzīvotāju dabiskā kustība plānošanas

reģionos 2004.–2008. gadā, rēķinot uz 1000

iedzīvotājiem, cilv.

14. attēls. Iedzīvotāju dabiskais samazinājums plānošanas

reģionos 2008. gadā, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem.

Latvijā kopš 2001. gada dzimstība nedaudz pieauga. 2008. gadā valstī piedzima 23 948 bērni, t.i., par

3614 bērniem vairāk nekā 2004. gadā. 2008. gadā tika

reģistrēts lielākais dzimušo bērnu skaits pēdējo desmit

gadu laikā. 2008. gadā valstī, rēķinot uz 1000 iedzīvotā-

jiem, vidēji piedzima 10,6 bērni, 2004. gadā  – 8,8. Bet

2009. gadā dzimstības līmenis atkal samazinājās  – līdz

9,6; skat. 12. tabulu).

12. tabula. Dzimstības tendences Latvijā 2004.–

2009. gadā.

Pēc dzimušo skaita uz 1000 iedzīvotājiem 2008. gadā 

Latvijas reģionu vidū vislabākais rādītājs bija Rīgas re-

ģionā – 11,5 bērni, tam sekoja Zemgales – 10,7, Kurzemes – 10,3, Vidzemes – 9,4 un Latgales reģions – 8,7;

skat. 15. attēlu).

15. attēls. Dzimstības un mirstības rādītāji plānošanas

reģionos uz 1000 iedzīvotājiem 2008. gadā.

Summārais dzimstības koeficients* Latvijā  2008. gadā 

(1,45) bija lielāks nekā 2004. gadā (1,24), tomēr tas ir

daudz mazāks nekā paaudžu maiņai nepieciešamais lielums (2,1–2,2).

Piecos gados mirstības līmenis Latvijā nedaudz

samazinājās, par ko liecina gan mirušo skaita absolūtais samazinājums, gan mirstības vispārējā koeficienta izmaiņas. Mirušo skaits Latvijā 2008. gadā bija

31,0 tūkst., par 1018 cilvēkiem mazāk nekā  2004. gadā. 

Mirstības vispārējais koeficients no 13,8 mirušiem cilvēkiem uz 1000 iedzīvotājiem 2004. gadā nedaudz

samazinājās – līdz 13,7 mirušiem cilvēkiem uz 1000

*  Dabiskā pieauguma koeficients ir iedzīvotāju dabiskā 

pieauguma (samazinājuma) attiecība pret gada vidējo

iedzīvotāju skaitu, uz 1000 iedzīvotājiem.

*  Summārais dzimstības koeficients nosaka vidējo

bērnu skaitu, kas varētu piedzimt sievietei viņas dzīves

laikā, ja dzimstība katrā vecumā saglabātos apskatāmā 

perioda līmenī.22

iedzīvotājiem 2008. gadā. Izteikti lielākais mirušo 

skaits, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, 2008. gadā  bija

Latgales reģionā – 15,8 cilvēki. Citos reģionos šis rā-

dītājs bija visai līdzīgs – no 13,1 līdz 14,1 cilvēkam uz

1000 iedzīvotājiem.

Iedzīvotāju ilgtermiņa migrācija

Ilgtermiņa migrācijas* rezultātā 2009. gadā  iedzī-

votāju skaits valstī samazinājās par 4700 cilvēkiem.

Šis rādītājs ļoti strauji pieaudzis kopš 

2007. gada (2007. gadā tas bija 642

cilvēki, 2008. gadā – 2542 cilvēki).

Pēdējo piecu gadu periodā iedzīvotāju skaita samazinājuma apjoms

migrācijas ietekmē ir svārstījies. Desmit gadu periodā kopumā tam bijusi

tendence samazināties, bet desmit

gadu perioda vidū un sevišķi beigās tas piedzīvoja strauju kāpumu.

Zīmīgi, ka kopš gadsimtu mijas līdz

pat 2007. gadam pastāvīgi pieauga

iebraukušo cilvēku skaits, 2007. gadā 

sasniedzot 3541 cilvēku. Pēdējos divos gados imigrantu skaits samazinā-

jās – 2009. gadā Latvijā  uz pastāvīgu

dzīvi iebrauca 2688 cilvēki, tomēr 

tas ir vairāk nekā pārskata perioda

sākumā (skat. 13. tabulu).

13. tabula. Iedzīvotāju ārējā (starpvalstu) ilgtermiņa 

migrācija Latvijā 2004.–2009. gadā, cilv.

Latvijā 2004. gadā iedzīvotāju iekšējās migrācijas

rezultātā pastāvīgo dzīves vietu no vienas administratīvās teritorijas uz citu mainīja 60,5, 2007. gadā  – 55,1,

2008. gadā – 49,6 tūkstoši cilvēku. Piecu gadu periodā 

kopumā bija vērojama pakāpeniska iekšējās migrācijas

intensitātes samazināšanās: ik gadus par 2000–3000

cilvēku.

2008. gada iekšējās migrācijas plūsmas struktūra

parāda, ka iedzīvotāju pārvietošanās visvairāk notikusi

sava reģiona robežās – no aptuveni 72–73 % (Latgales

un Kurzemes reģionā) līdz 56 % (Zemgales reģionā).

2008. gadā visumā saglabājās, bet, salīdzinot ar

2007. gadu, samazinājās iepriekšējos gados raksturīgā 

tendence – liela migrācijas intensitāte starp Rīgu un Pierīgu. Tāpat arī turpinājās iedzīvotāju migrācija no citiem

reģioniem uz Rīgu vai Pierīgas teritorijām.

Iedzīvotāju iekšzemes migrācijas plūsmas apjoms

reģionu griezumā parādīts 14. tabulā, Rīgas plānošanas

reģionā papildus nošķirot arī statistiskos reģionus – Rīgu

un Pierīgu.*

2008. gadā kopējās migrācijas rezultātā  iedzīvotāju

skaits palielinājās tikai Rīgas reģionā  – par 2599 cilvē-

kiem, taču, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, pieaugums apjomā kritās. Migrācijas saldo Rīgas reģionā  bija

pozitīvs visā pārskata periodā, un to galvenokārt noteica

iebraukušo iedzīvotāju pārsvars pār izbraukušajiem galvaspilsētas apkaimes teritorijās. Pārējos četros reģionos

migrācijas saldo pastāvīgi bija negatīvs. Migrācijas rezultātā 2008. gadā iedzīvotāju skaits visvairāk samazinājās Latgales reģionā – par 2167 cilvēkiem, Vidzemes

un Kurzemes reģionā visai līdzīgi –  nedaudz virs 1100

cilvēkiem, bet mazākais samazinājums raksturoja Zemgales reģionu – par 756 cilvēkiem, tomēr Zemgalei gada

laikā bija visstraujākais migrācijas saldo kritums (skat.

15. tabulu un 16. attēlu).

15. tabula. Iedzīvotāju ilgtermiņa kopējās migrācijas

saldo plānošanas reģionos 2004.–2008. gadā, cilv.

*  Atbilstoši ANO rekomendācijām ilgtermiņa migranti

ir personas, kuras ierodas valstī, lai paliktu tajā  uz

pastāvīgu dzīvi vai uz laiku, kas vienāds vai ilgāks par

vienu gadu, kā arī personas, kas izbrauc no kādas valsts

uz citu valsti ar nolūku uzturēties tur pastāvīgi vai arī 

vienu gadu un ilgāk. Šis uzturēšanās ilguma kritērijs ļauj

nošķirt ilgtermiņa migrantus no citām valsts robežu 

šķērsojošajām personu grupām, piemēram, tūristiem.

Tiek izšķirta ārējā (starpvalstu) un iekšējā  (valsts ietvaros)

migrācija. Iekšējās migrācijas statistikā  netiek uzskaitīta

personas dzīvesvietas maiņa vienas republikas pilsētas

vai novada robežās (līdz administratīvi teritoriālajai

reformai – vienas pilsētas, pagasta vai novada robežās).

*  Pierīgas statistiskajā reģionā  ietilpst viss Rīgas

plānošanas reģions, izņemot Rīgas pilsētu.

14. tabula. Iedzīvotāju iekšējā ilgtermiņa migrācija plānošanas reģionos

2008. gadā, cilv.23

16. attēls. Iedzīvotāju ilgtermiņa kopējās migrācijas saldo

dinamika plānošanas reģionos 2004.–2008. gadā.

Latgales reģionā 2004.–2008. gada periodā  iedzī-

votāju skaits kopējās migrācijas dēļ samazinājās par

9,4 tūkst., Vidzemes reģionā – par 6,1 tūkst., Kurzemes

reģionā – par 5,7 tūkst. un Zemgales reģionā – par

2,2 tūkstošiem cilvēku. Pretēja virziena procesi notika

Rīgas reģionā, kur iedzīvotāju skaits migrācijas rezultātā piecu gadu laikā palielinājās par 16,2 tūkstošiem

cilvēku.

Latvijā apskatāmo piecu gadu laikā starpvalstu ilgtermiņa migrācijas temps ir svārstījies. 2004. gadā, rēķinot

uz 1000 iedzīvotājiem, no Latvijas aizbrauca vidēji 0,5

cilvēki, nedaudz mazāks izbraukušo skaits bija 2005. un

2007. gadā – 0,2–0,3 cilvēki, bet 2006. un 2008. gadā 

vērojams samērā liels emigrantu skaita pieaugums: rēķinot

uz 1000 iedzīvotājiem, no Latvijas izbrauca par 1,1 cilvē-

ku vairāk nekā iebrauca (skat. 16. tabulu un 17. attēlu).

Starpvalstu migrācijas tempa rādītāji pa gadiem uzrāda

svārstības, kas, iespējams, ir saistītas ar situācijai un datu

ticamības kritērijiem atbilstošas informācijas nepilnībām 

darba migrācijas uzskaitē.

Pārskata periodā Rīgai pastāvīgi ir migrācijas apjomu

noteicošā loma, salīdzinot ar pārējām Latvijas teritorijām.

Caurmērā nedaudz vairāk par pusi no starpvalstu imigrā-

cijas dalībnieku kopskaita ik gadus par

savu dzīvesvietu izvēlējušies Rīgu, un,

savukārt, rīdzinieki veidojuši ap 40 %

no Latvijas izbraukušajiem. Rīgas re-

ģionu šajā periodā pastāvīgi raksturo

pozitīva migrācijas bilance, savukārt

lielākais izbraukušo īpatsvars noturīgi

raksturo Latgales reģionu un Vidzemes reģionu, tas ir zemāks Kurzemei

un Zemgalei.

16. tabula. Iedzīvotāju ilgtermiņa kopējās migrācijas