Региональное развитие Латвии

saldo plānošanas reģionos 2004.–2008. gadā, rēķinot uz

1000 iedzīvotājiem, cilv.

17. attēls. Iedzīvotāju ilgtermiņa kopējās migrācijas

saldo plānošanas reģionos 2008. gadā, rēķinot uz

1000 iedzīvotājiem.

Iedzīvotāju vecumsastāvs

un demogrāfiskā slodze

Pastāvīgo iedzīvotāju skaita attiecības starp trijām 

galvenajām vecuma grupām, kā arī šo attiecību izmai-

ņas laika gaitā ļauj spriest par iedzīvotāju demogrāfisko un ekonomisko potenciālu. Iedzīvotāju sadalījums

dažādās vecuma grupās iespaido situāciju darba tirgū 

un liecina par nodarbinātības attīstības perspektīvām 

pašvaldības teritorijā vai par attīstības ierobežojumiem

darbaspēka trūkuma dēļ. Salīdzinājumam iedzīvotāju

vecuma struktūra 2005., 2009. un 2010. gada sākumā 

atainota 17. tabulā.

17. tabula. Iedzīvotāju sadalījums atbilstoši vecuma grupām plānošanas reģionos

2005., 2009. un 2010. gada sākumā, īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā, %.24

Piecu gadu laikā valstī palielinājās darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā – no

63,9 % 2005. gada sākumā līdz 66,1 % 2010. gada sākumā. Tas palielinājās visos reģionos: Vidzemes, Zemgales

un Latgales reģionā pieaugums bija 3–4 procentpunkti,

nedaudz zemāks tas bija Kurzemē, bet vismazākais pieaugums bija Rīgas reģionā – 1,2 procentpunkti.

Iedzīvotāju skaits vecuma grupā līdz darbspējai valstī 

samazinājās par 32,2 tūkst. cilvēku, un to īpatsvars saruka

no 14,8 % 2005. gada sākumā līdz 13,7 % 2010. gada

sākumā. 2010. gada sākumā Latgales reģionā, salīdzinot

ar citiem reģioniem, bija mazākais bērnu skaita īpatsvars – 

12,8 %. Zemāks nekā vidēji valstī šīs vecumgrupas iedzī-

votāju īpatsvars ir arī Vidzemes un Rīgas reģionā.

Latgales reģionā joprojām ir arī lielākais pensijas vecuma iedzīvotāju īpatsvars (20,8 %), lai gan šī rādītāja

atšķirības reģionu starpā nav lielas. Zemgales un Kurzemes reģionu raksturo nedaudz zemāks virs darbspējas

vecuma iedzīvotāju īpatsvars nekā vidēji valstī.

Lai gan pēdējos gados bijis relatīvs darbspējas vecuma iedzīvotāju pieaugums, iedzīvotāju līdz darbspējas

vecumam skaita samazinājums nozīmē skaidri paredzamu darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita sarukumu

turpmākajos gados.

Pastāvīgo iedzīvotāju skaita attiecību starp trijām galvenajām vecuma grupām izmaiņas atspoguļo Latvijas

iedzīvotāju sastāva novecošanās procesu. Uzskatāmi to

raksturo arī iedzīvotāju vidējā vecuma pieaugums – no

40,0 gadiem 2005. gadā līdz 40,7 gadiem 2009. gadā 

(skat. 18. tabulu).

18. tabula. Iedzīvotāju vidējais vecums statistiskajos

reģionos 2005. un 2009. gada sākumā, gadi.

Atšķirības reģionos iedzīvotāju vidējā  vecuma ziņā lielā 

mērā atspoguļo valsts iekšējās migrācijas procesu virzienus.

Augstāks Latgales reģiona un Rīgas pilsētas iedzīvotāju

vidējais vecums saistīts ar pēdējos gados noturīgu migrā-

cijas virzienu no Latgales uz valsts centrālo daļu, kā arī ar

rīdzinieku pārvietošanos uz pastāvīgu dzīvi Pierīgā.

Bērnu un pensijas vecuma iedzīvotāju attiecību pret

darbspējas vecuma iedzīvotājiem raksturo demogrāfiskā 

slodze, ko parasti aprēķina uz 1000 iedzīvotājiem. Izmaiņas

iedzīvotāju vecumstruktūrā ietekmējušas arī demogrāfiskās slodzes rādītājus. 2009. gada sākumā  valstī uz 1000

darbspējas vecuma iedzīvotājiem vidēji bija 510,1 bērns un

pensijas vecuma iedzīvotājs. Demogrāfiskā  slodze pēdē-

jos gados ievērojami samazinājās gan valstī  kopumā, gan

katrā reģionā. Galvenokārt tas notika apgādājamo skaita

samazinājuma dēļ. Demogrāfiskā slodze gan atkal nedaudz

pieauga 2009. gadā un 2010. gada sākumā  sasniedza 513,8.

Laikā no 2005. līdz 2010. gada sākumam darbspējas vecuma

iedzīvotāju skaits valstī palielinājās par 15,6 tūkst., apgādājamo skaits samazinājās par 67,4 tūkst., to skaitā pensijas vecuma iedzīvotāju skaits – par 35,2 tūkst., bet bērnu skaits – par

32,2 tūkstošiem (skat. 19. tabulu un 18. attēlu).

19. tabula. Demogrāfiskā slodze plānošanas reģionos

2005.–2010. gada sākumā.

18. attēls. Demogrāfiskās slodzes dinamika plānošanas

reģionos 2005.–2010. gada sākumā.

Demogrāfiskās slodzes līmeņa atšķirības reģionos nav

lielas. Zemāka par vidējo valstī tā  ir Zemgales, Latgales

un Rīgas reģionā, savukārt augstāka –  Vidzemes un visaugstākā – Kurzemes reģionā (skat. 19. attēlu).

19. attēls. Demogrāfiskā slodze plānošanas reģionos

2010. gada sākumā.

Attiecība starp bērnu un pensijas vecuma cilvēku skaitu

raksturo paaudžu nomaiņas vai Latvijas gadījumā  – iedzī-

votāju sastāva novecošanās tendences. Pensijas vecuma

iedzīvotāju īpatsvars valsts iedzīvotāju kopskaitā  ir lielāks

par bērnu īpatsvaru. 2005. gada, kā arī  2010. gada sākumā 25

valstī starpība starp bērnu un pensijas vecuma iedzīvotāju

īpatsvaru bija 6,5 procentpunkti. 2010. gada sākumā iedzī-

votāju skaits pensijas vecumā Latgales reģionā  1,6 reizes

pārsniedza bērnu skaitu, Vidzemes un Rīgas reģionā  – 1,5

reizes, Kurzemes reģionā – 1,4 reizes, bet Zemgales re-

ģionā – 1,3 reizes. Līdzīga situācija reģionu savstarpējā 

izkārtojumā bija arī 2005. gada sākumā.

Iedzīvotāju sadalījums pēc dzimuma

Latvijā valsts iedzīvotāju kopskaitā  sieviešu skaits ievērojami pārsniedz vīriešu skaitu, turklāt  šī starpība ir augstākā 

starp eS valstīm (saskaņā ar Eurostat datiem 2008. gadā 27

eiropas Savienības valstīs vidēji uz 100 vīriešiem bija 104,9

sievietes, bet Latvijā – 116,9).

Visā pārskata periodā sieviešu un vīriešu skaita

īpatsvars valsts iedzīvotāju kopskaitā tikai nedaudz svārstījās un gan 2005. gada sākumā, gan

arī 2009. gada sākumā tas bija attiecīgi

53,9 % un 46,1 %. Arī reģionu ietvaros

dzimumu grupu attiecības bija noturīgas un tikai nedaudz – 0,1 procentpunkta robežās – mainījušās Rīgas,

Vidzemes un Zemgales reģionos, palielinoties vīriešu  īpatsvaram, savukārt

Latgalē pieaudzis sieviešu īpatsvars

(skat. 20. tabulu).

20. tabula. Iedzīvotāju dzimumstruktūra plānošanas

reģionos 2005. un 2009. gada sākumā, %.

Lielākais vīriešu īpatsvars no kopējā  reģiona iedzīvotā-

ju skaita 2009. gada sākumā bija Zemgales un Vidzemes

reģionā – attiecīgi 47,2 % un 47,1 %, mazākais Rīgas reģionā – 45,3 %. Rēķinot uz 100 vīriešiem, Rīgas reģionā bija

120,7 sievietes. Dzimumu grupu disproporciju uzskatāmi

raksturo Rīgas reģiona situācija, kur līdz ar vislielāko kopējā 

iedzīvotāju skaita īpatsvaru sieviešu skaita pārsvars pār vī-

riešiem pārsniedz 100 000. Pārējos reģionos sieviešu skaits

uz 100 vīriešiem bija 112–115 (skat. 21. tabulu).

21. tabula. Sieviešu skaits plānošanas reģionos 2005.–

2009. gada sākumā, rēķinot uz 100 vīriešiem.

Mūža ilgums un demogrāfiskā prognoze

2008. gadā jaundzimušo vidējais paredzamais mūža

ilgums* Latvijā bija 72,66 gadi, to skaitā  vīriešiem – 

67,19 gadi, sievietēm – 77,90 gadi. Piecu gadu – 2004.–

2008. gada laikā prognozētā mūža ilgums kopumā ir

nedaudz palielinājies. 2004. gadā paredzamais vidējais

mūža ilgums vīriešiem bija 67,07, sievietēm  – 77,20 gadi

(skat. 22. tabulu).

Salīdzinājumā ar eiropas Savienības vidējiem rādī-

tājiem Latvijas iedzīvotāju paredzamais mūža ilgums ir

ievērojami zemāks. Tā, piemēram, saskaņā ar Eurostat

datiem, 2007. gadā paredzamais mūža ilgums vīrie-

šiem eS–27 valstīs vidēji bija 76,07 gadi, bet Latvijā – 65,76 gadi (otrs zemākais rādītājs aiz Lietuvas),

savukārt paredzamais mūža ilgums sievietēm vidēji eS

bija 82,21 gads, bet Latvijā – 76,47 gadi (viszemākais

rādītājs eS).

Jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums laika periodā no 2004. līdz 2008. gadam palielinājās gan

pilsētās, gan arī laukos, bet vienlaikus jāpiebilst, ka saglabājās būtiska vidējā prognozētā mūža ilguma atšķirība

šo teritoriju grupu starpā.

Pārskata periodā palielinājusies sieviešu un vīriešu 

paredzamā dzīves ilguma atšķirība, kas ilgu laiku bija

tuvu desmit gadiem, bet nu jau tā pietuvojusies 11 gadu

robežai (2004. gadā – 10,13 gadi, 2008. gadā – 10,71

gads).

Saskaņā ar eiropas Kopienu Statistikas biroja Eurostat

izstrādātajām eS valstu demogrāfiskās attīstības prognozēm atbilstoši prognožu pamatvariantam 2050. gadā 

Latvijā iedzīvotāju skaits samazināsies līdz aptuveni

1,9 milj. cilvēku, bet pēc nelabvēlīgākā  scenārija tas var

samazināties pat līdz 1,5 milj. cilvēku. Prognoze pieļauj

arī labvēlīgāko attīstības ceļu, paredzot iespējamo iedzī-

votāju skaita palielinājumu līdz pat 2,4 milj. cilvēku (skat.

20. attēlu un 23. tabulu).

eiropas Kopienu Statistikas biroja prognozes paredz,

ka 2015.–2050. gada periodā palielināsies jaundzimu-

šo vidējais paredzamais mūža ilgums, turklāt tas varētu

notikt lielā mērā uz vīriešu mūža ilguma palielināšanās 

rēķina, un līdz ar to samazināsies sieviešu un vīriešu paredzamā mūža ilguma starpība (skat. 24. tabulu).

*  Vidējais paredzamais mūža ilgums noteikta vecuma

iedzīvotājiem ir gadu skaits, kādu vidēji nodzīvotu

attiecīgo vecumu sasniegušās personas, ja viņu 

turpmākās dzīves laikā mirstība katrā  vecumā 

saglabātos aprēķina gada līmenī.

22. tabula. Jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums, gadi.26

20. attēls. Latvijas iedzīvotāju skaita prognozes varianti

2015.–2050. gada sākumā.*

23. tabula. Latvijas iedzīvotāju skaita prognozes

2015.–2050. gada sākumā atbilstoši prognožu 

pamatvariantam, tūkst. cilv.*

24. tabula. Jaundzimušo 

vidējais paredzamais mūža

ilgums 2015.–2050. gada

sākumā, gadi*.

Paredzamo Latvijas iedzīvotāju skaita kritumu pavadīs 

nelabvēlīgas iedzīvotāju vecuma sastāva izmaiņas, kur

līdz ar pozitīvo vidējā dzīves ilguma pieaugumu sagaidāms visai mazs jaundzimušo skaits, kā rezultātā  ilgsto-

ši – vismaz līdz 2035. gadam – turpināsies iedzīvotāju līdz

darbspējas vecumam, kā arī darbspējas vecuma grupas

īpatsvara sarukums (skat. 21. attēlu).

21. attēls. Latvijas iedzīvotāju skaita prognozes dažādās 

vecuma grupās 2015.–2050. gada sākumā atbilstoši 

prognožu pamatvariantam.*

Valsts un plānošanas reģionu salīdzinošai ekonomiskās attīstības raksturošanai šajā izdevumā izmantoti šādi

rādītāji: iekšzemes kopprodukts (IKP), kopējā  pievienotā 

vērtība atbilstoši darbības veidiem, nefinanšu investīcijas, ekonomiski aktīvās tirgus sektora statistikas vienības

saskaņā ar komercdarbības formām, lieluma grupām un

darbības veidiem, ekonomiski aktīvie individuālie komersanti un komercsabiedrības, iedzīvotāju ienākuma

nodokļa ieņēmumi pašvaldību budžetos, nodarbinātības

un bezdarba rādītāji.

IKP aprēķināšana ilgst vairāk nekā gadu, tāpēc IKP

dati reģionu griezumā pieejami tikai par 2007. gadu.

Visiem pārējiem izmantotajiem ekonomikas rādītājiem

dati ir pieejami par 2008. gadu, bet Valsts kases dati par

pašvaldību budžetiem un SIA Lursoft dati par komercsabiedrībām  – par 2009. gadu.

Tā kā aprēķinos izmantojamie dati ir pieejami ar 1–2 

gadu laika nobīdi, pārskatā sociāli ekonomiskās situācijas

raksturojums lielā mērā atspoguļo valstī  notikušos procesus

līdz finanšu krīzes periodam, un daļēji –  2008. gadā – jau

sākušos ekonomiskās situācijas izmaiņu īpatnības.

*  Datu avots: Eurostat. *  Datu avots: Eurostat.

Sociālekonomiskā attīstība27

Iekšzemes kopprodukts

Kā ekonomiskās attīstības pamatrādītājs tiek izmantots iekšzemes kopprodukts.* IKP apjomu aprēķina gan

faktiskajās, gan salīdzināmajās cenās. IKP aprēķinā  salīdzināmajās cenās netiek ņemta vērā cenu svārstību

ietekme, un tas dod iespēju kvalitatīvāk novērtēt IKP

izmaiņas attīstības salīdzināšanai un pilnīgāk raksturo

ekonomiskās pārmaiņas. IKP dati tiek rēķināti 2000. gada

salīdzināmajās cenās, un to lielums ir aptuveni uz pusi

mazāks nekā faktiskajās cenās. IKP apjoms netiek aprē-

ķināts salīdzināmajās cenās reģionu griezumā, līdz ar

to pārskatā IKP izmaiņu apjoms un temps tiek analizēts

tikai faktiskajās cenās.

Pārskata sagatavošanas laikā IKP aprēķinu rezultāti

republikas pilsētu griezumā ir pieejami par periodu līdz

2006. gadam, par reģioniem – līdz 2007. gadam, bet par

valsti kopumā – līdz 2009. gadam. Tāpēc IKP izmaiņu 

dinamika reģionu salīdzinājumā tiek skatīta par laika periodu no 2003. līdz 2007. gadam, bet vispārējās attīstības

tendences arī atbilstoši jaunākajai pieejamajai informācijai – par 2003.–2009. gadu. Provizoriskie valsts kopējā IKP

aprēķini aptver arī 2010. gada pirmo ceturksni.**

Kopējā valsts IKP dinamika

Salīdzinot ar 2003. gadu (IKP 2003. gadā 2000. gada

salīdzināmajās cenās – 5,9 miljardi latu), IKP apjoms Latvijā saskaņā ar CSP aprēķiniem 2004. gadā palielinājās 

par 8,7 %, 2005. gadā – par 10,6 %, 2006. gadā – par

12,2 %, 2007. gadā – par 10,0 %, bet 2008. gadā IKP

samazinājās par 4,6 %. 2008. gadā Latvijā  radītais IKP apjoms 2000. gada salīdzināmajās cenās bija 8,3 miljardi latu,

faktiskajās – 16,3 miljardi latu (skat. 25. tabulu).

2008. gada pirmajos divos ceturkšņos samazinājās 

tautsaimniecības izaugsmes temps, gada otrajā  pusē jau

parādījās ļoti strauja lejupslīde, radot kopējo IKP kritumu

4,6 % apmērā un tā turpinājās visu 2009. gadu, kurā 

IKP kritums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu sasniedza

18 % (skat. 22. attēlu).

eiropas Savienībā vidēji 2008. gadā, salīdzinājumā 

ar 2007. gadu, IKP palielinājās par 0,8 %. IKP kritums

tika novērots 6 valstīs, Latvijā tas bija visstraujākais. Savukārt 2009. gadā, salīdzinājumā ar 2008. gadu, eS–27

IKP kritums vidēji bija 4,2 %, un tikai vienā  valstī – Polijā – IKP rādītājs pieauga. 2008. gadā Latvijas IKP uz

vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standarta bija

57 % no eiropas Savienības vidējā, bet 2009. gadā  – 

tikai 49 %.*

Latvijas tautsaimniecības apjoma sarukumu 2009. gadā 

galvenokārt noteica būvniecības (vairāk par 30 % salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu), tirdzniecības un apstrādes

rūpniecības (vairāk par 25 % katrā), transporta un sakaru

(vairāk par 15 %) sektora apjoma samazināšanās.

Septiņu gadu laikā (2003–2009) IKP uz vienu iedzī-

votāju faktiskajās cenās Latvijā palielinājās par Ls 3125

vai par 114 % (salīdzināmajās cenās –  par Ls 497 vai

par 20 %). 2009. gadā vidēji Latvijā  radītā vērtība uz

vienu iedzīvotāju bija Ls 5874. Pārskata periodā  kopumā tā pieaugums bijis straujš, sevišķi līdz 2007. gadam.

Arī 2008. gadā faktiskajās cenās vēl bija IKP pieaugums

(salīdzināmajās – jau kritums), tomēr tā temps jūtami

samazinājās.

25. tabula. Iekšzemes kopprodukts Latvijā

2003.–2009. gadā.

22. attēls. Iekšzemes kopprodukta indekss

2004.–2009. gadā un 2010. gada I ceturksnī, 2000. gada

salīdzināmajās cenās, % pret iepriekšējo gadu.

Saskaņā ar CSP ātro novērtējumu,** pēc sezonāli neizlīdzinātajiem datiem 2010. gada I ceturksnī, salīdzinot

ar 2009. gada pirmajiem trijiem mēnešiem, IKP apjoms

salīdzināmajās cenās ir samazinājies par 6,0 %. Pa šo laiku

rūpniecības nozarē apjoms ir pieaudzis par 9,6 %, savukārt

pārējās nozarēs ir bijis kritums, īpaši būvniecībā.

*  IKP ir valsts teritorijā saražoto gala produktu un

pakalpojumu summārā vērtība gada laikā, ieskaitot

Latvijas iedzīvotāju ārpus Latvijas robežām saražoto IKP.

**  CSP skaidrojums: pirmdatu vāktais masīvs nedod

iespēju iegūt kvalitatīvu pievienotās vērtības izsvērumu

Latvijas pilsētu un rajonu dalījumā, jo vākšanas

procedūra ir orientēta uz reģionālo dalījumu. To pašu 

apliecina arī uzņēmumu 2007. gada pārskatu datu

padziļinātā analīze, kas tika veikta reģionu pievienotās 

vērtības aprēķina procesā un kura atspoguļo kvalitatīvo

datu vākšanas problēmas esamību attiecībā  uz daļu 

no daudznozaru uzņēmumiem, kuri darbojas vairāku

teritoriju ietvaros. Tas nozīmē, ka nav iespējams iegūt 

arī iekšzemes kopprodukta novērtējumu tajā  pašā 

griezumā, jo aprēķins balstās uz pievienotās vērtības

novērtējumiem. Tādējādi IKP dati, sākot ar 2007. gadu,

tiek sniegti tikai Latvijas statistisko reģionu dalījumā.

*  Datu avots: Eurostat.

**  Ātrais novērtējums iekļauj visas ekonomikas izmaiņu 

prognozi salīdzināmajās cenās.28

IKP reģionu salīdzinājumā

Pēc ieguldījuma IKP veidošanā reģionu loma ir visai

atšķirīga. Rīgas reģiona īpatsvars kopējā  IKP 2007. gadā 

nedaudz pārsniedza 66 %, un visu pārējo reģionu IKP

īpatsvars kopā bija nedaudz virs 33 %. Atbilstoši radī-

tā IKP īpatsvaram rangā otrais reģions bija Kurzeme – 

nedaudz virs 10 %, bet Latgales reģiona IKP īpatsvars

pārsniedza 8 %, Zemgales reģionā –  bija pilni 8 % un

Vidzemes reģionā – virs 6 %.

Piecu gadu laikā – no 2003. līdz 2007. gadam – īpatsvars valsts kopējā IKP samazinājās tikai Kurzemes reģionā. Rīgas, Vidzemes un Zemgales reģiona īpatsvars palielinājās (0,3–0,8 procentpunktu robežās), bet Latgales

reģiona īpatsvars saglabājās 8,3 % līmenī.

Rīgas reģiona lomu valstī vislielākajā  mērā noteikusi

Rīga, kur radītais IKP veidoja 55,3 % no IKP kopapjoma valstī un gandrīz 81,5 % no visa IKP apjoma pašā 

Rīgas reģionā. Visu citu republikas pilsētu īpatsvars

valsts mērogā pēc IKP lieluma ir visai neliels – tas nepārsniedz 3,6 %.

Reģionu salīdzinājumā IKP apjoma rādītājs ataino

darbaspēka un ekonomiskās darbības izvietojuma specifiku – augstu koncentrāciju Rīgā. Lai salīdzinātu teritoriju attīstības līmeni atbilstoši radītai ekonomiskai

vērtībai, lietderīgāk ir izmantot IKP aprēķinu uz vienu

iedzīvotāju.

Rīgas reģionā 2007. gadā IKP apjoms uz vienu iedzī-

votāju (Ls 8986) bija gandrīz 1,4 reizes lielāks nekā vidēji

valstī. Kurzemes reģionā IKP apjoms uz vienu iedzīvotāju sasniedza Ls 4979, Zemgales un Vidzemes reģionā 

tas bija gandrīz vienāds – attiecīgi Ls 4154 un Ls 4143.

Ievērojami zemāks tas bija Latgalē –  Ls 3471, t.i., 2,6

reizes mazāks nekā Rīgas reģionā (skat. 26. tabulu, 23.

un 24. attēlu).

26. tabula. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju

plānošanas reģionos 2003.–2007. gadā, faktiskajās 

cenās, Ls.

Reģionālās atšķirības Latvijā pēc IKP uz vienu iedzīvotāju ir lielākās eiropas Savienības dalībvalstu vidū. Reģionālā IKP uz vienu iedzīvotāju dispersija* NUTS 3 reģionu

grupā (Latvijā tie ir 6 statistiskie reģioni), pēc Eurostat

datiem, Latvijā laika periodā no 1996. līdz 2006. gadam palielinājās par 14 procentpunktiem un sasniedza 46,8 % (vidēji eS–27 – 33,1 %, Igaunijā – 44,7 %,

Lietuvā – 27,6%). 2007. gadā šis rādītājs Latvijā nedaudz

samazinājās – līdz 45,7 % (skat. 25. attēlu).

23. attēls. Iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju

dinamika plānošanas reģionos 2003.–2007. gadā, 

faktiskajās cenās.

24. attēls. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju

plānošanas reģionos 2007. gadā, faktiskajās cenās.

Laikā no 2003. līdz 2007. gadam (ieskaitot) IKP uz

vienu iedzīvotāju palielinājās visos Latvijas reģionos. ekonomiskās attīstības raksturu ataino IKP pieauguma apjoma uz vienu iedzīvotāju atšķirības reģionos. Lielākais IKP

pieaugums bija Zemgales reģionā – 2007. gadā IKP uz

vienu iedzīvotāju bija 2,6 reizes lielāks nekā  2003. gadā. 

Vidzemes reģionā tas pieauga 2,5, Latgales – 2,4, Rī-

gas – 2,3 un Kurzemes reģionā –  2,1 reizi. Palielinājuma

atšķirības var raksturot kā reģionu ekonomiskās darbības

radītās vērtības nelielu izlīdzināšanās procesu, kurā re-

ģionos ar sākotnēji zemāku IKP uz vienu iedzīvotāju tas

palielinājās nedaudz straujāk. Absolūtos skaitļos šajā laika

periodā lielākais IKP pieaugums bija Rīgas reģionā – par

Ls 5131 uz vienu iedzīvotāju, bet mazākais pieaugums – 

Latgales reģionā – par Ls 2053 uz vienu iedzīvotāju

(skat. 26. attēlu).

*  Variācijas koeficients, izteikts procentos.

Raksturo reģionu novirzi no valsts vidējā  IKP līmeņa.

Ja skaitlis ir 0, tad atšķirības starp reģioniem

neeksistē, proti, valstī pilnīgi visos reģionos tiek

saražots vienāds IKP.29

26. attēls. Iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju

pieaugums plānošanas reģionos 2003.–2007. gadā, 

faktiskajās cenās.

Reģionu attīstības līmeņa dinamiku raksturo IKP uz

vienu iedzīvotāju attiecībā pret vidējo rādītāju valstī. Arī 

skatot šādā aspektā, reģionu attīstības līmeņa atšķirī-

bas piecu gadu periodā ir nedaudz samazinājušās (skat.

27. tabulu un 27. attēlu).

27. tabula. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju

plānošanas reģionos 2003.–2007. gadā, faktiskajās 

cenās, % salīdzinājumā ar vidējo rādītāju valstī.

27. attēls. Iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju

dinamika plānošanas reģionos 2003.–2007. gadā, 

faktiskajās cenās, % salīdzinājumā ar vidējo rādītāju valstī.

Rīgas un Kurzemes reģionā IKP uz vienu iedzīvotāju

rādītāji salīdzinājumā ar vidējo rādītāju valstī piecu gadu

laikā nedaudz samazinājās. Abos reģionos tie ir augstākie

valstī. Un otrādi – pārējo reģionu radītāji salīdzinājumā ar

valsts vidējo rādītāju nedaudz palielinājās. Rīgas reģionā 

2003. gadā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju