Региональное развитие Латвии

salīdzinājumā ar vidējo rādītāju valstī  veidoja 140,2 %,

2007. gadā tas bija nokrities līdz 138,4 %. Kurzemes

reģionā bija kritums no 87,7 līdz 76,7 %, savukārt vislielākais kāpums bija Zemgalē – no 57,3 līdz 64,0 %.

Latvijas reģionus salīdzinot starptautiski –  ar eS vidējo

rādītāju pēc IKP uz vienu iedzīvotāju –  var secināt, ka Latvijas

reģioni apskatāmajā laika periodā ir uzrādījuši izaugsmi, taču 

eS vidējam rādītājam ir spējusi pietuvoties tikai Rīgas pilsēta

kā statistiskais reģions un pēc IKP rādītāja var apgalvot, ka

Rīgas pilsētā ir sasniegts tāds pats sociālekonomiskais attīstī-

bas līmenis kā vidēji eiropas Savienībā. Pārējie reģioni no eS

vidējā rādītāja gan ievērojami atpaliek (skat. 28. attēlu).

25. attēls. Reģionālā iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju dispersija Eiropas Savienības dalībvalstīs 2006. gadā 

(dati par Latviju – 2007. gads).*

*  Datu avots: Eurostat. Nav ietverti dati par Kipru un

Luksemburgu.30

Kopējās pievienotās vērtības struktūra

Kopējā pievienotā vērtība (KPV) tiek aprēķināta

naudas izteiksmē kā preču un pakalpojumu izlaides un

starppatēriņa vērtības starpība.** Radītā  kopējā pievienotā vērtība ir ražošanas vienību (iestāžu) ekonomiskās 

darbības kopvērtējums, kas tiek attiecināts uz statistisko

reģionu.*** Tās aprēķina pamatā tiek ietverti CSP dati,

kā arī Valsts kases, Valsts ieņēmumu dienesta, Finanšu 

un kapitāla tirgus komisijas un Latvijas Bankas sniegtā 

informācija. Kopējās pievienotās vērtības sastāva analīze

atbilstoši ekonomiskās darbības veidiem un tā  izmaiņām

laika gaitā dod iespēju izsekot struktūras pārmaiņām

tautsaimniecības nozarēs un salīdzināt attīstības gaitu

reģionos. CSP dati par kopējo pievienoto vērtību tiek

iegūti izlases veidā, un konfidencialitātes ierobežojumu

dēļ visa informācija par nozarēm reģionālā  griezumā nav

publiski pieejama.

Pievienotās vērtības struktūras dati par valsti kopumā 

ir pieejami līdz 2009. gadam, ieskaitot, bet sadalījumā 

pa reģioniem – tikai par laika periodu līdz 2007. gadam,

ieskaitot.

  Valsts kopējās pievienotās

vērtības struktūra

Kopējā pievienotajā vērtībā Latvijā  tirdzniecības un

pakalpojumu īpatsvara un ražošanas nozaru īpatsvara

attiecība 2009. gadā bija 76,7 % un 23,3 %. 2009. gadā 

valstī lielāko ieguldījumu kopējā pievienotajā  vērtībā 

nodrošināja: operācijas ar nekustamo īpašumu, nomas un citas komercdarbības ieguldījums – 19,9 %;

vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība,

automobiļu, motociklu, individuālo lietošanas

priekšmetu, sadzīves aparatūras un iekārtu remonts – 15,2 %; transports, glabāšana un sakari – 11,4 % un apstrādes rūpniecība – 9,6 %.

2005.–2009. gada laikā lielāko īpatsvara samazinājumu piedzīvoja vairumtirdzniecības un

mazumtirdzniecības, automobiļu, motociklu,

sadzīves priekšmetu un aparatūras remonta

joma, apstrādes rūpniecība un transports,

glabāšana un sakari. Attiecīgi pieauga operā-

cijas ar nekustamo īpašumu, nomas un citas

komercdarbības ieguldījums. Šajā periodā  visā 

valstī un katrā reģionā pieauga finanšu starpniecības un operāciju ar nekustamo īpašumu

īpatsvars, nomas un citas komercdarbības nozīme. 2005.–2009. gada laikā ražošanas sektoru ieguldījumu īpatsvars kopējā pievienotajā 

vērtībā samazinājās par 2,2 procentpunktiem

(skat. 28. tabulu).

28. tabula. Kopējās pievienotās vērtības sadalījums

atbilstoši darbības veidiem 2005.–2009. gadā, faktiskajās 

cenās, %.

   Pievienotās vērtības struktūra

reģionu salīdzinājumā

2007. gadā Kurzemes reģionā lielākais īpatsvars

kopējā pievienotajā vērtībā bija apstrādes rūpniecī-

bai – 16,0 %, un tas ir arī lielākais visu citu reģionu vidū 

(skat. 29. tabulu). Otrs nozīmīgākais sektors Kurzemē  – 

vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība, automobiļu,

*  Datu avots: Eurostat.

**  Saskaņā ar CSP definīciju.

***  Attiecībā uz Rīgas plānošanas reģionu pārskatā 

veiktās analīzes vajadzībām tiek apvienoti divu statistisko

reģionu – Pierīgas reģiona un Rīgas pilsētas dati.

28. attēls. Iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju dinamika

Latvijas statistiskajos reģionos 2003.–2007. gadā, % pret vidējo

rādītāju Eiropas Savienībā, pēc pirktspējas paritātes standarta.*31

motociklu, individuālās lietošanas priekšmetu, sadzīves

priekšmetu un aparatūras remonts – 13,9 %, trešais – 

operācijas ar nekustamo īpašumu, noma un cita komercdarbība – 12,5 %. Lauksaimniecības, medniecības un

mežsaimniecības kopējās pievienotās vērtības īpatsvars

bija 6,0 %. Salīdzinot ar citiem reģioniem, Kurzemē  bija

zems vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības, automobiļu, motociklu, sadzīves priekšmetu un aparatūras

remonta, kā arī izglītības sektora īpatsvars.

Piecu gadu (2003–2007) periodā Kurzemes reģionā, 

līdzīgi kā pārējos reģionos, kopējās pievienotās vērtības

apjomā palielinājās operāciju ar nekustamo īpašumu,

nomas un citas komercdarbības, kā arī  būvniecības

īpatsvars. Šajā laika posmā pastāvīgi saruka apstrādes

rūpniecības relatīvais īpatsvars un transporta, glabāšanas un sakaru loma, nedaudz arī vairumtirdzniecības un

mazumtirdzniecības, automobiļu, motociklu, sadzīves

priekšmetu un aparatūras remonta īpatsvars.

Latgales reģions 2007. gadā, tāpat kā iepriekšējos

gados, citu reģionu vidū izcēlās ar valsts pārvaldes un

aizsardzības, obligātās sociālās apdrošināšanas sektoru kā lielāko kopējā pievienotajā vērtībā  – 16,3 %

(valsts vidējais rādītājs – 7,5 %). Vairumtirdzniecības

un mazumtirdzniecības, automobiļu, motociklu, sadzīves priekšmetu un aparatūras remonta īpatsvars – 

13,1 % – iezīmēja otru nozīmīgāko sektoru. Transporta,

glabāšanas un sakaru īpatsvars bija 12,5 %, un tas ir

augstākais sektora lomas rādītājs, salīdzinot ar citiem

reģioniem. Savukārt apstrādes rūpniecības īpatsvars ar

12,2 % bija salīdzinoši zems, un tikai Rīgas reģionā  tas

bija vēl zemāks. Latgalē ekonomiskās vērtības radīšanā salīdzinoši ļoti liela loma bija izglītības sektoram – 

8,0 %, kas ir ievērojami augstāks nekā vidējais rādītājs

(4,7 %) valstī.

Latgales reģiona ekonomiskā struktūra, salīdzinot ar

2003. gadu, bija nedaudz mainījusies. Pieauga būvniecī-

bas un operāciju ar nekustamo īpašumu, nomas un citas

komercdarbības īpatsvars, bet samazinājās vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības, automobiļu, motociklu,

sadzīves priekšmetu un aparatūras remonta īpatsvars, kā 

arī apstrādes rūpniecības īpatsvars.

Rīgas reģionā 2007. gadā vislielāko kopējās pievienotās vērtības īpatsvaru – 22,2 % –  veidoja vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības, automobiļu, motociklu,

sadzīves priekšmetu un aparatūras remonta sektors. Tas

bija arī ievērojami lielāks nekā pārējos reģionos. Tāpat

lielu ieguldījumu reģionā veidoja operācijas ar nekustamo īpašumu, noma un cita komercdarbība – 18,4 %,

kas arī ievērojami pārsniedza šī sektora īpatsvaru citos

reģionos. Trešā lielākā sektora –  transporta, glabāšanas

un sakaru – īpatsvars bija 10,7 %, kas tikai nedaudz pārsniedza reģionu vidējo līmeni.

Salīdzinot ar citiem reģioniem, Rīgas reģions izcēlās 

ar mazāko izglītības, kā arī veselības un sociālās aprūpes

sektora īpatsvaru radītās kopējās pievienotās vērtības

struktūrā. Operāciju ar nekustamo īpašumu, nomas un

citas komercdarbības ieguldījums kopējā pievienotajā 

vērtībā Rīgas reģionā 1,5 un vairāk reižu pārsniedza šo 

rādītāju pārējos reģionos.

Pārskata periodā Rīgas reģiona pievienotās vērtības

struktūrā visvairāk palielinājās būvniecības, vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības, automobiļu, motociklu,

individuālās lietošanas priekšmetu, sadzīves aparatūras

un iekārtu remonta sektora īpatsvars un nedaudz arī 

finanšu starpniecības sektora īpatsvars. Savukārt visai

ievērojami samazinājās transporta, glabāšanas un sakaru,

kā arī apstrādes rūpniecības īpatsvars.

Vidzemes reģiona saimniecības struktūrā 2007. gadā 

vislielāko daļu veidoja apstrādes rūpniecība – 14,9 %,

nedaudz no tās atpalika vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība, automobiļu, motociklu, individuālās 

lietošanas priekšmetu, sadzīves aparatūras un iekārtu

remonts – 14,6 %. Trešā lielākā pievienotās vērtības radītāja bija valsts pārvalde un aizsardzība, obligātā  sociālā 

apdrošināšana – 11,4 %. Salīdzinot ar citiem reģioniem,

Vidzemē mazāka loma bija operācijām ar nekustamo

īpašumu, nomai un citai komercdarbībai – 10,8 %.

2003.–2007. gada periodā Vidzemes saimniecības

struktūrā pieauga būvniecības un operāciju ar nekustamo īpašumu, nomas un citas komercdarbības īpatsvars,

bet samazinājās apstrādes rūpniecības, kā  arī izglītības

nozares īpatsvars.

Zemgales reģionā 2007. gadā lielāko ieguldījumu kopējā pievienotajā vērtībā veidoja vairumtirdzniecība un

mazumtirdzniecība, automobiļu, motociklu, individuālās 

lietošanas priekšmetu, sadzīves aparatūras un iekārtu

29. tabula. Kopējās pievienotās vērtības struktūra atbilstoši darbības veidiem plānošanas reģionos 2007. gadā, 

faktiskajās cenās, %.

*  To skaitā Latvijas rezidentu ārpus Latvijas teritorijas

saražotais.32

remonta joma – 18,3 %, kas piecu gadu laikā  piedzīvoja

būtisku īpatsvara pieaugumu. Otrs nozīmīgākais sektors – 

apstrādes rūpniecība – 2007. gadā  bija 14,7 %. Zemgale

izcēlās ar relatīvi augstu izglītības jomas īpatsvaru – 6,9 %

un zemu – otro mazāko pārējo reģionu vidū  – transporta,

glabāšanas un sakaru īpatsvaru kopējā pievienotajā  vērtī-

bā – 5,8 %.

Nefinanšu investīcijas

Par vienu no teritorijas ekonomiskās izaugsmes un

attīstības potenciāla rādītājiem izmanto nefinanšu investīciju apjoma izmaiņas.*

Kopējais nefinanšu investīciju apjoms valstī  2008. gadā 

faktiskajās cenās veidoja 4874,9 milj. latu. No visām investī-

cijām kopā 69,2 % tika ieguldīti Rīgas reģionā, galvenokārt

Rīgā. 2004. gadā Rīgas reģiona īpatsvars veidoja 64,4 %.

Piecu gadu periodā, izņemot 2008. gadu, stabils investīciju

apjoma kāpums bija raksturīgs Rīgas un Kurzemes reģionam. Pārējos reģionos tas svārstījās, bet kopumā ar mērenu

pieaugumu līdz 2007. gadam (skat. 30. tabulu).

30. tabula. Nefinanšu investīciju dinamika plānošanas

reģionos 2004.–2008. gadā, 2008. gada salīdzināmajās 

cenās, milj. Ls.

Teritoriju savstarpējai un to attīstības gaitas salīdzināšanai tiek aprēķinātas nefinanšu investīciju apjoma uz

vienu iedzīvotāju izmaiņas. Nefinanšu investīciju rādītāji

tiek lēsti pēdējā atskaites gada –  šoreiz 2008. gada – salīdzināmajās cenās.

Nefinanšu investīciju apjoms, rēķinot kopā  ar individuālo būvniecību, uz vienu iedzīvotāju 2008. gadā  valstī 

vidēji bija Ls 2151,2. Daudz lielāks investīciju apjoms par

valstī vidējo bija Rīgas reģionā –  Ls 3072,6. Visai nedaudz

no vidējā atpalika Kurzemes reģions –  Ls 1830,7, ievē-

rojami vairāk Vidzemes un Zemgales reģions –  attiecīgi

1305,5 un 1246,5 lati, bet pēdējo vietu ieņēma Latgale,

kur uz vienu iedzīvotāju nefinanšu investīciju apjoms bija

tikai 825,0 lati (skat. 31. tabulu, 29. un 30. attēlu).

31. tabula. Nefinanšu investīciju uz vienu iedzīvotāju

dinamika plānošanas reģionos 2004.–2008. gadā, 

2008. gada salīdzināmajās cenās, Ls.

29. attēls. Nefinanšu investīciju uz vienu iedzīvotāju

dinamika plānošanas reģionos 2004.–2008. gadā, 

2008. gada salīdzināmajās cenās.

30. attēls. Nefinanšu investīcijas uz vienu

iedzīvotāju plānošanas reģionos 2008. gadā,

faktiskajās cenās.

2004.–2008. gada periodā, sevišķi līdz 2008. gadam,

Latvijā kopumā un katrā reģionā  pieauga nefinanšu investīciju apjoms. Visstabilākā un apjomā  lielākā izaugsme

bija Rīgas reģionā – 144 %. To galvenokārt nodrošināja

izaugsmes apjoms Rīgā. Visos pārējos reģionos investīciju

apjoma pieaugums bija līdzīgs – no 112 līdz 117 % (valstī 

vidēji – 134 %). Līdz ar to pārskata periodā  palielinājās 

reģionālās atšķirības gan pēc investīciju kopapjoma, gan

arī, rēķinot uz vienu cilvēku.

*  CSP skaidrojums: nefinanšu investīcijas ir ilgtermiņa 

nemateriālie ieguldījumi, dzīvojamās ēkas, citas būves

un celtnes, ilggadīgie stādījumi, tehnoloģiskās mašīnas

un iekārtas, pārējie pamatlīdzekļi un inventārs, kā arī 

pamatlīdzekļu izveidošana, nepabeigto būvobjektu

un kapitālā remonta izmaksas. Datus par nefinanšu 

investīcijām iegūst, apsekojot visus valsts un pašvaldību

uzņēmumus, iestādes, komercsabiedrības, kurās 

nodarbināti vairāk nekā 30 strādājošo un neto

apgrozījums iepriekšējā gadā bijis virs 500 tūkst. latu.

Pārējās komercsabiedrības tiek apsekotas izlases veidā, 

lietojot vienkāršo gadījuma izlasi.33

Ekonomiski aktīvās tirgus

sektora statistikas vienības

Par ekonomiskās aktivitātes raksturu un struktūru ļauj

spriest ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību

skaits (turpmāk – statistikas vienības).* Šis rādītājs, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, tiek izmantots ekonomiskās 

aktivitātes salīdzināšanai starptautiski.

2008. gadā Latvijā bija 125 908 ekonomiski aktīvās 

tirgus sektora statistikas vienības. Rīgas reģionā  bija

66,2 tūkst. vai 52,5 % no kopējā statistikas vienību skaita, pārējos reģionos to sadalījums bija visai līdzīgs – no

10 līdz 13 % katrā.

2004.–2008. gada periodā statistikas vienību skaits

visos reģionos, un līdz ar to arī valstī  kopumā, palielinā-

jās par 24,3 tūkst. Tirgus sektora statistikas vienību lielā 

īpatsvara dēļ Rīgas reģions nodrošināja arī nozīmīgāko

pieauguma apjomu – 64 % no kopējā pieauguma valstī. 

Rīgas reģionā arī pieauguma ātrums bija lielāks nekā vidēji

valstī, tiesa, proporcionāli līdzīgs tirgus sektora statistikas

vienību pieauguma temps bija arī Kurzemes reģionā. Savukārt Zemgales un Latgales reģionā tas bija mērens, bet

Vidzemes reģionā – niecīgs (skat. 34. tabulu).

Tirgus sektora statistikas vienību struktūrā  atbilstoši 

komercdarbības formām 2008. gadā vislielāko skaitu veidoja komercsabiedrības – 49 %, tām sekoja pašnodarbinātās personas – 34 %, individuālie komersanti – 6,5 %,

un zemnieku un zvejnieku saimniecības – 10,5 %. Laika

periodā no 2004. līdz 2008. gadam kopējā  statistikas

vienību struktūrā izmaiņas bijušas nebūtiskas – 1–2 procentpunkti. Visos reģionos palielinājās pašnodarbināto

personu, individuālo komersantu un komercsabiedrību

skaits, atšķirības izpaudās nelielās izmaiņās zemnieku un

zvejnieku saimniecību kopskaitā un īpatsvarā.

Reģionālās atšķirības struktūrā raksturo liels individuālo

komersantu un komercsabiedrību pārsvars Rīgas reģionā  – 

divas trešdaļas pret vienu trešdaļu, ko veido pašnodarbinātās 

personas un zemnieku un zvejnieku saimniecības. Turpretī 

visos pārējos reģionos 2008. gadā lielāko kopu veidoja paš-

nodarbinātās personas (skat. 32. tabulu). Latgalē  pašnodarbinātās personas bija pat vairāk nekā puse no ekonomiski

aktīvo tirgus sektora statistikas vienību kopskaita.

32. tabula. Ekonomiski aktīvās tirgus sektora statistikas

vienības plānošanas reģionos 2008. gadā.

Uz 1000 iedzīvotājiem 2008. gadā Latvijā  vidēji bija

55,6 ekonomiski aktīvās tirgus sektora statistikas vienības. Lielāks par vidējo rādītāju valstī bija statistikas

vienību skaits Rīgas reģionā – 60,2 un, pateicoties tam,

ka ir vairāk zemnieku un zvejnieku saimniecību, arī Vidzemes reģionā – 59,0 uz 1000 iedzīvotājiem. Pārējos

reģionos šis rādītājs bija zemāks nekā  vidēji valstī – Kurzemes reģionā bija 53,0, Latgales – 47,7 un Zemgales

reģionā – 46,9 statistikas vienības uz 1000 iedzīvotājiem

(skat. 31. attēlu).

31. attēls. Ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas

vienību skaits uz 1000 iedzīvotājiem plānošanas reģionos

2008. gadā.

Pārskata periodā – no 2004. līdz 2008. gadam – visos

reģionos ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaits uz 1000 iedzīvotājiem pieauga. Tas visstraujāk 

notika Kurzemē, kur to pieaugums bija par 13,7 un Rīgas

reģionā – par 14,2 vienībām. Citos reģionos notikušais

vienību skaita pieaugums – Latgales reģionā  par 9,8,

Zemgales reģionā par 7,6 un Vidzemes reģionā  par 4,3 – 

bija zemāks par vidējo Latvijā (11,7; skat. 33. tabulu un

32. attēlu).

ekonomiski aktīvās tirgus sektora statistikas vienības

tiek iedalītas četrās lieluma grupās atbilstoši nodarbināto

skaitam: mikro (nodarbināto skaits vienāds vai mazāks par

9), mazās (no 10 līdz 49), vidējās (no 50 līdz 249) un lielās 

(strādājošo skaits lielāks par 249). Mikro, mazie un vidējie

uzņēmumi (MVU) 2008. gadā veidoja 99,6–99,9 % no

visu vienību skaita reģionos, tādējādi to īpatsvars kopējā 

struktūrā reģionos atšķīrās pavisam nedaudz. Vislielākais

MVU īpatsvars bija Vidzemes reģionā, bet vismazākais – 

Rīgas reģionā, kuram raksturīga augstāka lielo uzņēmumu koncentrācija (skat. 34. tabulu).

33. tabula. Ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas

vienību skaits uz 1000 iedzīvotājiem plānošanas reģionos

2004.–2008. gadā.

*  Tirgus sektora statistikas vienības ir juridiskas vai fiziskas

personas, kuras galvenokārt pārdod savu vai tikai savu

produkciju vai pakalpojumus par noteiktu cenu, kas

ir ekonomiski nozīmīga. Šajā sektorā  tiek klasificētas

pašnodarbinātas fiziskās personas, zemnieku un

zvejnieku saimniecības, individuālie komersanti

un komercsabiedrības.34

32. attēls. Ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas

vienību skaita uz 1000 iedzīvotājiem dinamika

plānošanas reģionos 2004.–2008. gadā.

Latvijā 2008. gadā bija 393 lielie uzņēmumi. To skaits

reģionos: Rīgas reģionā – 297 vai trīs ceturtdaļas no visiem

lielajiem uzņēmumiem Latvijā, Kurzemes –  31, Latgales – 

28, Zemgales – 23 un Vidzemes reģionā  – 14.

2004.–2008. gada periodā lielo uzņēmumu skaits

valstī kopumā palielinājās par 58 uzņēmumiem. Gandrīz 

viss pieaugums saistījās ar Rīgas reģionu –  šeit izveidojās 

par 59 lielajiem uzņēmumiem vairāk. Latgales reģionā 

lielo uzņēmumu skaits palielinājās par 2, bet Vidzemes

reģionā – samazinājās par 3 uzņēmumiem. Kurzemes un

Zemgales reģionā lielo uzņēmumu skaits nemainījās.

Visai tuvs kopējās pievienotās vērtības

struktūrai sektoros un reģionos ir arī tirgus

sektora statistikas vienību sadalījums. Rīgas re-

ģionā 2008. gadā 76,1 % no visām ekonomiski

aktīvajām tirgus sektora statistikas vienībām 

darbojās tirdzniecībā vai sniedza pakalpojumus. Tas ir daudz nozīmīgāks īpatsvars, salī-

dzinot ar pārējiem reģioniem, kur tirdzniecības

un pakalpojumu vienību īpatsvars sasniedza

40–47 %.

Lauksaimniecībā darbojās 24,9 % no kopējā  statistikas vienību skaita. Visos reģionos,

izņemot Rīgas, lauksaimniecības sektorā darbojās gandrīz puse no statistikas vienību skaita,

turpretī Rīgas reģionā to bija visai maz – 7,4 %.

Atšķirības pārējo sektoru uzņēmumu pārstāvniecībā 

starp reģioniem nav lielas. Rūpniecībā un enerģētikā 

darbojošos uzņēmumu īpatsvars visos reģionos atšķīrās 

no 5,2 līdz 6,9 %, būvniecības jomā atšķirības ir nedaudz

lielākas – no 2,6 līdz 7,8 %, kur izcēlās Rīgas reģions ar

lielāko sektorā darbojošos uzņēmumu īpatsvaru (skat.

35. tabulu).

Ekonomiski aktīvie individuālie

komersanti un komercsabiedrības

2008. gadā Latvijā bija 69 863 individuālie komersanti

un komercsabiedrības, kas veidoja 55,5 % no ekonomiski

aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaita. Rīgas reģionā 

bija 47 808 individuālie komersanti un komercsabiedrības

vai 68,4 % no individuālo komersantu un komercsabiedrību

skaita valstī. Starp pārējiem reģioniem to skaits sadalījās visai vienmērīgi. Kopš 2004. gada individuālo komersantu un

komercsabiedrību skaits valstī palielinājās par 18,4 tūkst.,

visvairāk Rīgas reģionā – par 11,7 tūkst., pārējos reģionos

par 1000–2000 katrā (skat. 36. tabulu).

36. tabula. Ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un

komercsabiedrību skaits plānošanas reģionos

2004.–2008. gadā.

34. tabula. Ekonomiski aktīvās tirgus sektora statistikas vienības atbilstoši lieluma grupām 2004. un 2008. gadā (pēc to

biroja faktiskās atrašanās vietas).

35. tabula. Ekonomiski aktīvās tirgus sektora statistikas vienības

sadalījumā atbilstoši galvenajiem darbības veidiem 2008. gadā.35

Par vienu no pamatrādītājiem teritoriju attīstības

līmeņa raksturošanai un attīstības indeksa aprēķināšanai

izmanto individuālo komersantu un komercsabiedrību

skaitu, rēķinot to uz 1000 iedzīvotājiem. Pēc  šī rādītā-

ja, saprotams, izceļas Rīgas reģions, kur 2008. gadā uz

1000 iedzīvotājiem bija 43,5 individuālie komersanti

un komercsabiedrības, bet pārējos reģionos –  to bija

no 15,4 Latgalē līdz 21,9 Kurzemē, tātad ievērojami

mazāk.

Pārskata periodā individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem valstī kopumā 

palielinājās vidēji par 8,6 vienībām. Straujāk tas notika

Rīgas reģionā, kur vienību skaits palielinājās par 10,7.