Региональное развитие Латвии

Nobeigumā sniegti galvenie secinājumi, kas izriet no pārskatā ietvertās informācijas.

Pārskatā iekļauts liels karšu klāsts, kurās vizualizēti dažādi teritorijas attīstību un tās 

izmaiņas laikā raksturojoši rādītāji teritoriālā  izklājumā. Pārskata pielikumā var atrast

apjomīgu datu kopumu par katru Latvijas teritoriju.

Pārskats „Reģionu attīstība Latvijā 2009”  paredzēts plašam lasītāju lokam – politi-

ķiem, ierēdņiem, pašvaldību darbiniekiem, zinātniekiem, docētājiem, studentiem un

citiem interesentiem. Pieejams arī pārskata tulkojums angļu valodā.8

Latvijā pēc neatkarības atgūšanas mantojumā  saņemtais administratīvi teritoriālais dalījums vairs neatbilda

laika prasībām – tas nenodrošināja pašvaldībām uzticēto funkciju izpildi, radīja jau tā nepietiekamo resursu

sadrumstalotību un līdz ar to neracionālu to izmantošanu. Tāpēc jau 1993. gadā valdībā pieņemtā Pašvaldību

reformu koncepcija paredzēja administratīvi teritoriālās 

reformas īstenošanu. 1998. gadā tika pieņemts Administratīvi teritoriālās reformas likums. Atbilstoši likumam reformas mērķis bija izveidot ekonomiski attīstīties spējīgas

administratīvās teritorijas ar vietējām un reģionālajām 

pašvaldībām, kas spēj nodrošināt kvalitatīvus pakalpojumus iedzīvotājiem.

Likums un tam sekojošie normatīvie akti noteica vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālās reformas gaitu, paredzēja, ka notiek administratīvo teritoriju izpēte,

pagastu un pilsētu apvienošanās projektu sagatavošana

un to īstenošana. Attiecībā uz reģionālo pašvaldību reformēšanas procesu likums norādīja uz atsevišķa likuma

par reģionālajām pašvaldībām nepieciešamību.

Sākotnēji bija paredzēts, ka vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālās reformas īstenošana notiks līdz

2004. gada beigām un 2005. gada marta pašvaldību

Latvijas teritorijas platība ir 64 559 km2

, un iedzīvotā-

ju skaits valstī 2009. gada sākumā bija 2 267 886.*

Pārskata gada – 2009. gada – pirmajā  pusē līdz

1. jūlijam Latvijā vēl pastāvēja administratīvi teritoriālais

iedalījums, kas pamatā bija iepriekšējais, pēc Latvijas

neatkarības atgūšanas mantojumā saņemtais iedalījums

ar visai nelielām pārmaiņām, kas radās pašvaldību brīvprātīgas apvienošanās rezultātā.

Pirms 2009. gada 1. jūlija kopējais pašvaldību skaits

Latvijā bija 548, to skaitā 26 rajonu pašvaldības un 522

vietējās pašvaldības (7 republikas pilsētu, 50 pilsētu, 41

novada un 424 pagastu). Otrā līmeņa administratīvi teritoriālo iedalījumu veidoja 33 administratīvās teritorijas – 

rajonu un arī republikas pilsētu teritorijas (skat. 2. attēlu).

Republikas pilsētas vienlaikus iekļāvās abos administratīvi

teritoriālā iedalījuma līmeņos.

Lielākais vietējo pašvaldību skaits bija Latgales reģionā, kurā ietilpa vairāk nekā ceturtā daļa no visām Latvijas

vietējām pašvaldībām – 134. Vidzemes reģionā bija 121

pašvaldība, Kurzemes – 97, Zemgales –  95, bet Rīgas

reģionā – 75 (skat. 1. attēlu).

Līdz 2009. gada 1. jūlijam pastāvošajā administratīvi teritoriālajā iedalījumā teritoriju raksturojumam lietotais vietējo pašvaldību sadalījums pilsētu un lauku

(vai pagastu) pašvaldību grupās, kas izmantots arī iepriekšējo gadu pārskatos par reģionu attīstību Latvijā, 

bija šāds:

• 77 pašvaldības – 7 republikas pilsētu un 70 pilsētu

un pilsētnovadu (novadu, kuru sastāvā ietilpst pilsē-

ta) pašvaldības veidoja pilsētu pašvaldību grupu;

• 445 pašvaldības – lauku novadu (novadu, kas veidoti tikai no pagastiem) un pagastu pašvaldības

veidoja lauku (pagastu) pašvaldību grupu.

Šī pārskata 1. pielikumā atspoguļoti pēdējie pieejamie

dati par administratīvajām teritorijām, kas pastāvēja līdz

2009. gada 1. jūlijam – rajoniem, republikas pilsētām,

novadiem un pagastiem. Pārskata turpinājumā  sniegta

analīze par teritorijām, kādas tās ir pēc administratīvi

teritoriālās reformas īstenošanas.

1. attēls. Pilsētu un pagastu grupu pašvaldību skaits

plānošanas reģionos līdz 2009. gada 1. jūlijam.

I ADMINISTRATĪVI TERITORIĀLAIS

IEDALĪJUMS LATVIJĀ

Administratīvi teritoriālais iedalījums

2009. gada pirmajā pusē

*  PMLP dati.

Administratīvi teritoriālās reformas gaita2. attēls. Administratīvi teritoriālais iedalījums līdz 2009. gada 1. jūlijam.

910

3. attēls. Administratīvi teritoriālais iedalījums pēc 2009. gada 1. jūlija.1112

vēlēšanas jau notiks jaunajās teritorijās. Administratī-

vo teritoriju izpēte beidzās 2001. gadā, tika sagatavoti

priekšlikumi vienotiem kritērijiem jauno teritoriju noteikšanai, dažādas pašvaldību grupas sagatavoja savus

apvienošanās projektus, dažas pašvaldības arī  apvienojās. Taču līdz ar biežo valdības maiņu, mainoties par

pašvaldībām atbildīgajiem ministriem, tika grozīts arī 

reformas piedāvājums, un to neizdevās realizēt sākotnēji

paredzētajos termiņos.

Administratīvi teritoriālās reformas likuma grozījumi*

paredzēja, ka vietējo pašvaldību reforma tiek īstenota

līdz 2009. gada pašvaldību vēlēšanām. Lai nodrošinātu

pārdomātu un pamatotu pašvaldību apvienošanos, Re-

ģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija sagatavoja metodiskos norādījumus pašvaldību apvienošanās

projektu izstrādei un piešķīra pašvaldībām mērķdotācijas

šo projektu īstenošanai. Lai sekmētu pašvaldību apvienošanos un jauno novadu infrastruktūras attīstību, paš-

valdībām tika piešķirti finanšu līdzekļi no valsts budžeta

(200 tūkstoši latu par katru novadā apvienojušos teritoriālo vienību). Lai arī gausi, jau līdz 2009. gadam tika

veikta vairāku pašvaldību apvienošanās jaunos novados.

Daži pagasti mainīja nosaukumu un pārtapa par novadiem. Tāpēc arī vietējo pašvaldību skaits Latvijā katru

gadu mainījās. Kopš reformas sākuma līdz 2009. gada

1. jūnijam Latvijā bija izveidots 41 novads (gan apvieno-

šanās, gan nosaukuma maiņas rezultātā).

Galīgo izšķiršanos par vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālo iedalījumu pēc reformas, kurā tika paredzētas un arī aizvadītas 2009. gada pašvaldību vēlē-

šanas, izdarīja Saeima, 2008. gada decembrī pieņemot

Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu.

Saskaņā ar šo likumu Latvijā pēc reformas ir 118 paš-

valdības – 9 republikas pilsētas un 109 novadi –, un tās 

darbojas kopš 2009. gada 1. jūlija. Līdz ar minētā likuma

pieņemšanu spēku zaudēja Administratīvi teritoriālās 

reformas likums.

Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums

kā valsts administratīvu teritoriju paredz arī apriņķus, un

Ministru kabinetam jāsagatavo likumprojekts par apriņķu

izveidošanu un darbību. Izšķiršanās par reģionālā  līmeņa 

pašvaldībām (apriņķiem) vēl nav veikta, un pamazām 

nostiprinās plānošanas reģionu kā koordinācijas un sadarbības institūciju statuss.

Rajonu pašvaldību likvidēšanu regulēja 2008. gadā 

pieņemtais Rajonu pašvaldību reorganizācijas likums. Saskaņā ar to rajona padomei līdz 2008. gada beigām bija

jāizstrādā un jāpieņem reorganizācijas plāns, paredzot

tajā visu institūciju, mantas, finanšu līdzekļu, tiesību un

saistību nodošanu vietējām pašvaldībām un plānošanas

reģioniem. Līdz 2009. gada jūnijam rajonu pašvaldības

vēl varēja veikt izmaiņas šajos plānos. Rajonu reorganizācijas plānu analīze liecina, ka pamatā rajonu institūcijas, manta, finanšu līdzekļi, tiesības un saistības nodotas

jaunajām pašvaldībām, bet plānošanas reģioniem nodota atbildība par līgumiem ar sabiedriskā transporta

pakalpojumu sniedzējiem (par pakalpojumiem novadu

teritorijās). Dažos gadījumos rajonu manta nodota privatizācijai. Rajonu padomju pilnvaras beidzās 2009. gada

1. jūlijā, reorganizācijas plānu izpilde –  2009. gada

31.  decembrī.

Divdesmitā gadsimta otrajā pusē  un divdesmit pirmā gadsimta sākumā daudzas eiropas valstis ir veikušas

racionāla pašvaldību lieluma meklējumus –  gan saistībā 

ar pašvaldības kompetenci, gan arī ar ekonomiskiem

apsvērumiem. Tā, piemēram, Dānija* – valsts, no kuras

Latvija ir daudz mācījusies, pēc neatkarības atgūšanas,

veidojot un pilnveidojot demokrātisku un decentralizētu

pašvaldību sistēmu, – kopš pagājušā gadsimta septiņ-

desmitajiem gadiem administratīvi teritoriālo reformu

ir veikusi divas reizes. Līdz 1970. gadam Dānijā  vietējo

pašvaldību līmenī bija 86 pilsētas un apmēram 1300

pagasti, reģionālajā līmenī –  25 pašvaldības (counties).

Pēc reformas 1970. gadā valstī bija 275 vietējās pašvaldības un 14 reģionālās pašvaldības. Lai varētu turpināt 

nodrošināt Dānijas sabiedrības labklājības augšupeju,

21. gadsimta sākumā dienas kārtībā  nonāca jautājums

par pašvaldību reformas nepieciešamību, un jau kopš 

2007. gada sākuma Dānijā ir 98 vietējās pašvaldības un

5 reģionālās pašvaldības.**

Latvijas kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā  pašvaldību

administratīvi teritoriālā reforma tika īstenota jau pagā-

jušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Lietuva veica samērā radikālu reformu – pēc tās īstenošanas 1995. gadā 

iepriekšējās divu līmeņu pašvaldību sistēmas vietā ar

vairāk nekā 580 pašvaldībām tika izveidota viena līmeņa 

pašvaldību sistēma ar 56 pašvaldībām (iepriekšējais rajonu līmenis palika kā vienīgais pašvaldību līmenis), pēc 

sistēmas pilnveidošanas šobrīd Lietuvā ir 60 pašvaldības.

Igaunijā 1993. gadā tika likvidētas rajonu pašvaldības un

palika 254 vietējās pašvaldības. Pēc atsevišķiem pašvaldī-

bu brīvprātīgas apvienošanās procesiem šobrīd Igaunijā 

ir 226 pašvaldības, taču dienas kārtībā  – līdzīgi kā ilgu

laiku bija Latvijā – ir jautājums par administratīvi teritoriā-

lās reformas nepieciešamību, kā rezultātā  tiktu izveidotas

lielākas pašvaldības. Šobrīd Latvija var dalīties ar citām 

valstīm savā reformas pieredzē –  gan par sasniegumiem,

gan arī par kļūdām.

*  2005. un 2007. gadā. *  Dānija: iedzīvotāju skaits – 5,5 milj., teritorijas

platība – 43,1 tūkst. km2

, galvaspilsēta – 

Kopenhāgena (1,18 milj. iedzīvotāju metropolē).

Datu avots: Factsheet Denmark. Ministry of Foreign

Affairs of Denmark, 2009.

** Local Government Reform. In brief. The Ministry of Interior

and Health. Denmark, 2006. Factsheet Denmark. Ministry

of Foreign Affairs of Denmark, 2009.13

Saskaņā ar Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu

likumu* kopš 2009. gada 1. jūlija Latvijā  ir 118 administratī-

vās teritorijas – 9 republikas pilsētas un 109 novadi –, kurās 

pārvaldi savas kompetences ietvaros realizē  pašvaldības.

Līdz ar to Latvijā pēc administratīvi teritoriālās reformas

īstenošanas ir 118 pašvaldības – republikas pilsētu pašvaldības un novadu pašvaldības (skat. 3. attēlu).

Saskaņā ar likumu republikas pilsētu raksturo šādas

pazīmes:

• pilsētai ir attīstīta komercdarbība, transporta un komunālā saimniecība, kā arī sociālā infrastruktūra;

• pilsētai ir nozīmīgs kultūras iestāžu komplekss;

• pilsētā ir ne mazāk par 25 tūkstošiem pastāvīgo

iedzīvotāju.

Savukārt attiecībā uz novadu izveidošanu likums paredz šādu noteikumu ievērošanu:

• novada teritorija ir ģeogrāfiski vienota, un tajā ir

lauku teritorijas un apdzīvotās vietas;

• novada pašvaldība nodrošina likumā noteikto funkciju izpildi;

• novada teritorijā ir ne mazāk par 4000 pastāvīgo

iedzīvotāju;

• novada teritorijā ir ciems, kurā ir vairāk par 2000

pastāvīgo iedzīvotāju, vai pilsēta;

• attālums no ikvienas apdzīvotās vietas novadā līdz

novada administratīvajam centram nepārsniedz

50 kilometrus, un ceļa infrastruktūra ir piemē-

rota nokļūšanai līdz novada administratīvajam

centram;

• ir nodrošināta optimāla novada teritorijas izveido-

šana, ņemot vērā blakusesošo pašvaldību intereses

un vēsturiskos sakarus.

Likums pieļauj, ka Saeima par novadu var noteikt arī 

teritoriju, kas neatbilst noteikumiem par minimālo iedzī-

votāju skaitu novadā un ciemu ar vairāk nekā  2000 iedzī-

votāju, tomēr tam jāatbilst pārējiem likumā  minētajiem

kritērijiem. Ar likumu apstiprinot jauno administratīvi

teritoriālo iedalījumu, Saeima ir izmantojusi šo iespē-

ju, jo ne visi novadi atbilst visiem likumā  noteiktajiem

kritērijiem.

Administratīvi teritoriālais iedalījums

pēc 2009. gada 1. jūlija

Plānošanas reģioni

un statistiskie reģioni Latvijā

Pieci plānošanas reģioni – Rīgas, Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Latgales – Latvijā izveidoti reģionālās 

attīstības plānošanai, koordinācijai un pašvaldību sadarbības nodrošināšanai.** Plānošanas reģionu veidošanās 

aizsākās jau pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu otrajā 

pusē pēc pašvaldību iniciatīvas, bet valdība to teritorijas

apstiprināja 2003. gadā (skat. 5. attēlu).

Informācijas uzskaites mērķiem Latvijā ir izveidoti

seši statistiskie reģioni.*** Statistisko reģionu sistēmā 

Rīgas plānošanas reģions ir sadalīts divos statistiskajos

reģionos – Rīgas (ietver Rīgas pilsētu) un Pierīgas (ietver

pārējo Rīgas plānošanas reģiona teritoriju) statistiskajā 

reģionā. Pārējo četru plānošanas un statistisko reģionu

robežas sakrīt (skat. 4. attēlu). 4. attēls. Statistisko reģionu teritorijas.

* Pieņemts LR Saeimā 2008. gada 18. decembrī.

**  Atbilstoši Reģionālās attīstības likumam (09.04.2002.) sākotnēji plānošanas reģionu teritorijas noteica MK

25.03.2003. noteikumi Nr. 133 „Noteikumi par plānošanas reģionu teritorijām”. Pēc administratīvi teritoriālās 

reformas to teritorijas nosaka MK 05.05.2009. noteikumi Nr. 391 „Noteikumi par plānošanas reģionu teritorijām.”

***  Saskaņā ar MK 28.04.2004. rīkojumu Nr. 271 „Par Latvijas Republikas statistiskajiem reģioniem un tajos

ietilpstošajām administratīvajām vienībām”  un, lai izpildītu 26.05.2003. pieņemtās eiropas Parlamenta un eiropas

Savienības Padomes regulas Nr. 1059/2003 „Par vienotas teritoriālo vienību klasifikācijas ieviešanu statistikas

mērķiem (NUTS)” prasības par maksimāli pieļaujamo iedzīvotāju skaitu NUTS 3 līmenī – 800 000.14

Iedzīvotāju skaits Latvijā 2010. gada sākumā  bija

2 254 653,* vidējais iedzīvotāju skaits pašvaldībā  – 

19,1 tūkst. (līdz reformai – 4,3 tūkst.), un tas ir lielāks

nekā vidēji eiropas Savienībā.

Arī pēc reformas administratīvi teritoriālais iedalījums

paredz platības un iedzīvotāju skaita ziņā atšķirīgas paš-

valdības. To skaits sadalījumā pa grupām pēc iedzīvotāju

skaita atspoguļots 1. tabulā. Pēc skaita visvairāk  – 39 – ir

pašvaldības ar iedzīvotāju skaitu no 5000 līdz 10 000,

tikai nedaudz mazāk – 35 – ir pašvaldības ar iedzīvotāju

skaitu no 2000 līdz 5000.

1. tabula. Pašvaldību skaits sadalījumā atbilstoši 

iedzīvotāju skaitam 2010. gada sākumā.

Atbilstoši administratīvo teritoriju izmaiņām pašvaldību analīzei lieto jaunu pašvaldību sadalījumu divās 

grupās – republikas pilsētu vai pilsētu grupa un novadu

grupa. Galveno pašvaldības raksturojošo pamatdatu

apskats šo divu grupu ietvaros redzams šī pārskata III

nodaļā.

Jāņem vērā, ka jaunais dalījums republikas pilsētu

un novadu pašvaldību grupā nenodrošina teritoriju

sadalījumu pilsētu un lauku teritorijās, jo lielā  daļā novadu kā teritoriālas vienības un kā apdzīvotas vietas

ir pilsētas ar urbānu dzīves vidi un infrastruktūru, līdz

ar to daļa novadu klasificējamas kā jauktas pilsētu un

lauku teritorijas.

Republikas pilsētu pašvaldībās visa teritorija raksturojama kā apdzīvota vieta, savukārt novadu teritorijās 

koncentrētas apdzīvotas vietas ir pilsētas un ciemi.

Pašvaldību teritoriju teritoriālās vienības (novados – 

pilsētas un pagasti, Rīgā – priekšpilsētas, rajoni) nav administratīvas teritorijas.

Ar 2010. gada grozījumiem Administratīvo teritoriju

un apdzīvoto vietu likumā novados, kur viena no biju-

šajām administratīvajām vienībām bija pilsēta ar lauku

teritoriju, šīs teritorijas ir sadalītas divās vienībās – pilsētā 

un pagastā (piemēram, viena no Talsu novadu izveidojušajām pašvaldībām – Valdemārpils pilsēta ar lauku

teritoriju – pēc likuma grozījumiem veido divas Talsu

novada teritoriālās vienības – Valdemārpils pilsētu un

Ārlavas pagastu), izņemot vienu gadījumu – Jelgavas novada Kalnciema pilsēta ar lauku teritoriju tika pārveidota

Pašvaldības Latvijā un plānošanas reģionos

*  PMLP dati.

5. attēls. Plānošanas reģionu teritorijas.15

2. tabula. Plānošanas reģioni un tajos ietilpstošās administratīvās teritorijas.

par vienu teritoriālo vienību – Kalnciema pagastu, proti,

Kalnciems zaudēja pilsētas tiesības.

2. tabulā sniegts plānošanas reģionos ietilpstošo paš-

valdību saraksts. Rīgas plānošanas reģionā  ietilpst 30

pašvaldības, Vidzemes – 26, Kurzemes –  19, Zemgales – 

22 un Latgales reģionā – 21 pašvaldība.

Šajā pārskatā tiek analizēti un salīdzināti Latvijas

plānošanas reģioni un tajos ietilpstošās administratīvās 

teritorijas – republikas pilsētas un novadi atbilstoši administratīvajam iedalījumam, kas pastāv kopš  2009. gada

1. jūlija.16

Lielākās teritoriālās vienības, par kurām Latvijā  tiek

apkopota un analizēta statistikas informācija, ir plāno-

šanas reģioni.

Latvijā ir pieci – Rīgas, Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Latgales – plānošanas reģioni. To teritorijas apstiprinātas saskaņā ar Reģionālās attīstības likumu. Līdz

2009. gada 1. jūlijam teritorijas noteica MK 25.03.2003.

noteikumi Nr. 133 „Noteikumi par plānošanas reģionu teritorijām”, bet kopš 2009. gada 1. jūlija – MK 05.05.2009.

noteikumi Nr. 391 „Noteikumi par plānošanas reģionu

teritorijām” (skat. 5. attēlu).

Ar Reģionālās attīstības likuma 2006. gada grozījumiem

ir nostiprināts, ka plānošanas reģions ir atvasināta publiskā 

persona. Katra reģiona attīstības politikas noteicēja, reģiona attīstības koordinētāja un lēmējinstitūcija ir Plānošanas

reģiona attīstības padome. Tās locekļus ievēl plānošanas re-

ģionā ietilpstošo pašvaldību domju priekšsēdētāju sapulce

no reģionā ietilpstošo pašvaldību deputātiem. Plānošanas

reģioni savas kompetences ietvaros:

• nosaka plānošanas reģiona ilgtermiņa attīstības

galvenos pamatprincipus, mērķus un prioritātes;

• nodrošina plānošanas reģiona attīstības koordināciju atbilstoši attīstības plānošanas dokumentos

noteiktajiem galvenajiem pamatprincipiem, mēr-

ķiem un prioritātēm;

• vada un uzrauga plānošanas reģiona attīstības plā-

nošanas dokumentu izstrādi un ieviešanu;

• izvērtē un sniedz atzinumus par reģionālā un vietējā 

līmeņa attīstības plānošanas dokumentu savstarpē-

jo saskaņotību un atbilstību hierarhiski augstākiem

attīstības plānošanas dokumentiem, kā arī  attīstības

plānošanas dokumentu sistēmu regulējošiem normatīvajiem aktiem;

• nodrošina pašvaldību sadarbību un plānošanas reģiona sadarbību ar nacionālā līmeņa institūcijām reģionālās attīstības atbalsta pasākumu īstenošanā;

• izvērtē Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas,

Nacionālā attīstības plāna un nozaru attīstības

programmu atbilstību plānošanas reģiona attīstības

plānošanas dokumentiem un, konstatējot neatbilstību, ierosina grozīt nacionālā līmeņa attīstības

plānošanas dokumentus vai lemj par grozījumiem

plānošanas reģiona plānošanas dokumentos;

• izstrādā un īsteno projektus reģionālās attīstības

atbalsta pasākumu ietvaros.*

Lai reģionālās attīstības atbalsta pasākumu īstenošanā 

nodrošinātu koordināciju un sadarbību ar nacionālā  līme-

ņa institūcijām un plānošanas reģionu, katrā plānošanas

reģionā izveido Plānošanas reģiona sadarbības komisiju,

kuras sastāvā ir plānošanas reģiona attīstības padomes

un ministriju izvirzīti pārstāvji.

Plānošanas reģionu izpildinstitūcijas ir reģionu administrācijas vai aģentūras, kas ir valsts budžeta finansētas

iestādes.

Līdz ar statusa precizēšanu plānošanas reģionu loma

kļuvusi nozīmīgāka, tiek stiprināta to spēja līdzdarboties

valsts reģionālās politikas plānošanā un īstenošanā, pamazām paplašinājusies plānošanas reģionu kompetence un to

darbībai tiek novirzīts valsts budžeta finansējums.

Kopš 2008. gada sākuma plānošanas reģionu kompetencē ir uzdevums sniegt atzinumus par pašvaldību

teritorijas plānojumu atbilstību tiesību aktiem (līdz tam

to veica RAPLM).

Sākot ar 2010. gada 1. janvāri, plānošanas reģionu

kompetencē ir nodota viena no bijušo rajonu funkcijām – 

pārzināt, koordinēt un organizēt sabiedriskā  transporta

pakalpojumus maršrutu tīklu reģionālajos vietējās nozīmes maršrutos (republikas pilsētas šo uzdevumu veic

pašas).* Turklāt reģioniem ir uzdots īstenot valsts kultūrpolitiku plānošanas reģionā (balstoties uz sadarbības

līgumiem ar Kultūras ministriju), kas ietver konsultatīvu

un metodisku reģiona līmeņa kultūras projektu izstrādes

un īstenošanas palīdzības nodrošināšanu, reģionālo Kultūras atbalsta programmu izstrādi un administrēšanu,

un Profesionālo skolu tīkla optimizācijas programmas

izstrādi un īstenošanu (balstoties uz sadarbības līgumiem

ar Izglītības un zinātnes ministriju).

No pašvaldību viedokļa reģioni papildus veic specifiskas funkcijas:

• reģionāla un vietēja līmeņa attīstības plānošanas

dokumentu savstarpējās saskaņotības un atbilstības

normatīvo aktu prasībām izvērtēšanu;

• netieši nodrošina pašvaldību līdzdalību valsts tiesību aktu projektu izvērtēšanā un atzinumu sagatavošanā;