Региональное развитие Латвии

Mazāks palielinājums bija Zemgales reģionā  – par 7,1,

Kurzemes reģionā – par 6,9, Vidzemes reģionā – par 6,5

un Latgales reģionā – par 4,8 vienībām.

Pārskata periodā ekonomiski aktīvo komersantu un

komercsabiedrību skaita uz 1000 iedzīvotājiem maksimālās atšķirības reģionos svārstījušās no 2,8 līdz 3,2

reizēm. Ne tikai no uzņēmumu sadalījuma struktūras

un pievienotās vērtības, bet galvenokārt no uzņēmējdarbības aktivitātes līmeņa viedokļa šī starpība liecina

par noturīgu negatīvu reģionālo atšķirību pastāvēšanu

(skat. 37. tabulu, 33. un 34. attēlu).

37. tabula. Ekonomiski aktīvo individuālo komersantu

un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem

plānošanas reģionos 2004.–2008. gadā.

33. attēls. Ekonomiski aktīvo individuālo komersantu

un komercsabiedrību skaita uz 1000 iedzīvotājiem

dinamika plānošanas reģionos

2004.–2008. gadā.

34. attēls. Ekonomiski aktīvo individuālo komersantu

un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem

plānošanas reģionos 2008. gadā.

Uzņēmumu reģistrēšana

un likvidēšana

Teritoriju attīstības potenciālu lielā mērā  raksturo

ekonomiskā aktivitāte, kas izpaužas uzņēmumu re-

ģistrēšanas un likvidēšanas kustībā. 2006. gadā bija

vislielākais jaundibināto uzņēmumu skaita pieaugums

Latvijā, augsta aktivitāte turpinājās 2007. gadā, kad

tika dibināts visvairāk uzņēmumu – 14 208, bet kopš 

2008. gada Latvijā raksturīgs ļoti straujš  ekonomiskās 

aktivitātes kritums vai, citiem vārdiem, jaunu uzņēmumu

reģistrēšanas temps samazinājās –  tika reģistrēti par

3000 uzņēmumu mazāk nekā iepriekšējā, 2007. gadā, 

un 2009. gadā – vēl par gandrīz diviem tūkstošiem vienību mazāk (skat. 35.  attēlu).

35. attēls. Jaundibināto uzņēmumu skaita pieaugums, %

salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.*

Visaugstākā ekonomiskās darbības uzsākšanas aktivitāte pastāvīgi vērojama Rīgas reģionā, galvenokārt

Rīgā. Rīgas reģionā 2009. gadā reģistrēti 6,7 tūkst. vai

gandrīz 72 % no kopējā jaundibināto uzņēmuma skaita, bet pārējos reģionos – no 500 līdz 800 vai 6–8 %

katrā no kopējā jaundibināto uzņēmuma skaita (skat.

38. tabulu).

*  SIA Lursoft dati.36

38. tabula. Jaundibināto uzņēmumu skaits plānošanas

reģionos 2005.–2009. gadā.*

ekonomisko aktivitāti raksturo arī uzņēmumu likvidācijas dinamika. 2007. gadā, kad bija visvairāk jaundibināto sabiedrību, arī likvidēto vienību skaits bija liels,

gandrīz divkārt pārsniedzot 2009. gada rādītāju, kad

Latvijā kopumā tika likvidēti 5715 uzņēmumi. Rīgas re-

ģionā 2009. gadā tika likvidēti 4015 vai 70,3 % no visiem

valstī likvidētajiem uzņēmumiem. Arī  Kurzeme citu reģionu vidū izcēlās ar diezgan augstu likvidēto uzņēmumu

īpatsvaru – 10,2 %, bet pārējos reģionos to īpatsvars bija

6–7 % katrā (skat. 39. tabulu).

39. tabula. Likvidēto uzņēmumu skaits plānošanas

reģionos 2005.–2009. gadā.*

Strādājošo skaits pamatdarbā

Faktiskajās darba vietās strādājošo skaits pamatdarbā,**

analizējot to kopsakarā ar bezdarba struktūru, raksturo

tautsaimniecības cilvēkpotenciālu. Latvijā  2008. gadā bija

843,0 tūkst. pamatdarbā strādājošo, t.i., 37 % no visiem

Latvijas iedzīvotājiem vai 56 % no iedzīvotājiem darbspējas

vecumā. Laikā no 2004. līdz 2008. gadam to kopskaits

valstī palielinājās par 61 600 vai 7,9 %. Lielāko pieaugumu

veidoja Rīgas reģionā strādājošie –  par 45 800. Pārējos re-

ģionos strādājošo skaits pieauga par 3000–5000 katrā.

60,3 % no strādājošo skaita valstī bija nodarbināti

Rīgas reģionā – kopā 508 200. Latgales reģionā strādāja

11,6 %, Kurzemes – 11,3 %, Zemgales –  8,8 % un Vidzemes reģionā – 8,1 % no strādājošo kopskaita Latvijā 

(skat. 40. tabulu).

Periodā kopš 2004. gada pastāvīgi turpināja palielinā-

ties privātā sektora īpatsvars pēc nodarbināto iedzīvotāju

skaita un īpatsvars kopējā strādājošo skaitā. Rīgas reģionā 

jau iepriekšējos gados bija izveidojusies lielāka privātā 

sektora loma, kas pārskata periodā noteica ar citiem re-

ģioniem salīdzinoši daudz mazāku – 1,2 procentpunktu

strādājošo īpatsvara pieaugumu. Latgalē  pieaugums bija

atbilstošs vidējam valstī – 1,7 procentpunkti, Zemgalē bija

vislielākais palielinājums – 3,7, Kurzemē  – 3,2 un Vidzemē – 3,0 procentpunkti (skat. 41. tabulu).

40. tabula. Strādājošo skaits pamatdarbā  plānošanas

reģionos 2004.–2008. gadā, pēc faktiskās darba

vietas, tūkst. cilv. vidēji gadā.

41. tabula. Strādājošo skaita īpatsvars pamatdarbā 

privātajā sektorā plānošanas reģionos 2004.–2008. gadā, 

pēc faktiskās darba vietas, % vidēji gadā.

Nodarbinātības struktūra

2009. gadā Latvijā nodarbināto iedzīvotāju kopskaits*

bija 986,7 tūkst. cilvēku. Visvairāk –  504,0 tūkst. vai 51,1 %

no kopējā nodarbināto skaita valstī  bija Rīgas reģionā, Latgalē – 141,5 tūkst. vai 14,3 %, Kurzemē – 128,4 tūkst. vai

13,0 %, Zemgalē – 118,8 tūkst. vai 12,0 % un Vidzemes

reģionā – 94,0 tūkst. vai 9,5 % (skat. 42. tabulu).

No 2005. līdz 2009. gadam nodarbināto iedzīvotāju

skaits Latvijā samazinājās par 49,2 tūkst. Gandrīz trīs 

ceturtdaļas no samazinājuma apjoma – 36,5 tūkst. – bija

samazinājums Rīgas reģionā. Nodarbināto skaits Zemgales reģionā samazinājās par 3,5 tūkst., Kurzemes – 

par 2,8 tūkst., Vidzemes – par 10,9 tūkst., bet Latgales

reģionā tas palielinājās par 4,5 tūkst.

Tirdzniecība un pakalpojumi bija galvenā joma darba

vietu nodrošināšanā valstī (vidēji – 63,1 %) un arī visos reģionos. Rīgas reģionā  2008. gadā tirdzniecībā un pakalpojumu

sniegšanā bija nodarbināti 69,5 % no kopējā  nodarbināto

skaita, Latgales reģionā – 57,6 %, Vidzemes un Zemgales

reģionā – 56,5 % katrā un Kurzemes reģionā – 55,1 %.

*  SIA Lursoft dati.

**  Darba vieta, kurā darbinieks iesniedz algas

nodokļa grāmatiņu.

*  Nodarbinātie iedzīvotāji ir visas tās 15–74 gadus

vecās personas, kas pārskata nedēļā veikušas jebkuru

darbu vai nu par samaksu naudā, vai arī par atlīdzību

precēs vai pakalpojumos. Par nodarbinātiem uzskata

arī pašnodarbinātās personas uzņēmējdarbībā, lauku

saimniecībā vai profesionālajā praksē. Nodarbināto

skaitā ietver arī tās personas, kuras strādā savā lauku

saimniecībā (zemnieku vai piemājas), lai saražotu

produkciju pašu patēriņam vai arī pārdošanai.37

42. tabula. Nodarbināto iedzīvotāju skaits vecumā  no 15

līdz 74 gadiem plānošanas reģionos 2005.–2009. gadā, 

tūkst cilv. (pēc darbaspēka apsekojuma datiem).

Otra galvenā nodarbinātības joma bija rūpniecība

un enerģētika (vidēji 17,6 %). Kurzemē nodarbinātības

īpatsvars šajā jomā bija visaugstākais – 22,3 %, bet pārē-

jos reģionos tas svārstījās no 16,4 līdz 18,3 % no visiem

nodarbinātajiem iedzīvotājiem.

Trešā lielākā joma bija būvniecība –  ar vidēji 11,4 %

strādājošo. Reģionu starpā būvniecībā  nodarbināto īpatsvars atšķīrās no 14,0 % Zemgales reģionā  līdz 9,5 %

Kurzemes reģionā (skat. 43. tabulu).

Nodarbinātības līmenis

Viens no pamatrādītājiem valsts un plānošanas re-

ģionu ekonomiskās attīstības un iedzīvotāju aktivitātes

raksturošanai ir nodarbinātības līmenis. Latvijā  to aprē-

ķina pēc nodarbināto iedzīvotāju skaita procentos no

iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem kopskaita. Tas

parāda, kāda daļa no darbspējas vecuma iedzīvotājiem

attiecīgajā laika periodā ir reāli nodarbināta tautsaimniecībā.

No 2005. līdz 2008. gadam visos reģionos nodarbinātības līmenis palielinājās, bet 2009. gadā sākās straujš 

kritums. 2009. gadā vidējais nodarbinātības līmenis

Latvijā bija 55,2 % – ievērojami zemāks nekā iepriek-

šējos gados. Starp reģioniem 2009. gadā augstākais

nodarbinātības līmenis bija Rīgas reģionā  – 57,9 %,

samērā augsts arī Kurzemes reģionā  – 54,6 %, bet viszemākais – Latgalē – 50,8 % (skat. 44. tabulu, 36. un

37. attēlu).

44. tabula. Iedzīvotāju nodarbinātības līmenis

plānošanas reģionos 2005.–2009. gadā, %.

36. attēls. Iedzīvotāju nodarbinātības līmenis plānošanas

reģionos 2008. gadā.

37. attēls. Iedzīvotāju nodarbinātības līmenis plānošanas

reģionos 2009. gadā.

Eurostat nodarbinātības līme-

ņa aprēķiniem izmanto atšķirīgu

vecuma grupu – nodarbinātības

līmeni aprēķina kā nodarbināto

iedzīvotāju skaitu procentos no

iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64

gadiem kopskaita. Pēc šiem aprēķiniem nodarbinātības līmenis

Latvijā 2008. gadā bija 68,6 %,

vidēji  eS – 65,9 %, savukārt

2009. gadā Latvijā – 60,9%, vidēji eS – 64,6 %. Attiecīgi Latvijā 

nodarbinātības līmeņa kritums

gada laikā bija 7,7 procentpunkti

(vidēji eS – 1,3 procentpunkti) – 

lielākais eiropas Savienībā.

43. tabula. Nodarbināto sadalījums atbilstoši galvenajiem darbības veidiem

2008. gadā, % no kopējā nodarbināto skaita.38

Bezdarbs

Kā tautsaimniecības dzīvīgumu, cilvēkresursu pieejamību un sociālo situāciju teritorijās raksturojošu pamatrādītāju izmanto bezdarba līmeni* teritoriālā un attiecīgā 

laika perioda griezumā.

Latvijā 2007. gada beigās reģistrēto bezdarbnieku

skaits bija 52 321. 2008. gada beigās tas sasniedza jau

76 435, un vēl straujāk bezdarbs pieauga 2009. gada

laikā – palielinoties par vairāk nekā  100 tūkstošiem, bezdarbnieku skaits 2009. gada beigās sasniedza 179 235.

2010. gada 31. martā reģistrēto bezdarbnieku skaits valstī bija jau 194 253 (skat. 38. attēlu).

38. attēls. Bezdarbnieku skaits 2004.–2009. gada beigās 

un 2010. gada 31. martā.

Bezdarba līmenis Latvijā 2008. gada laikā  palielinājās 

par 1,6 procentpunktiem, bet 2009. gadā –  jau par 6,9

procentpunktiem. Bezdarbnieku īpatsvars darbspējas

vecuma iedzīvotāju skaitā valstī 2009. gada sākumā bija

5,1 %, bet 2010. gada sākumā – 12,0 %.

2010. gada 31. martā no bezdarbnieku kopskaita

41,6 % tika reģistrēti Rīgas reģionā, 20,1 % – Latgales

reģionā, bet pārējos trijos reģionos –  10,8–14,0 % (skat.

39. attēlu).

Piecu gadu pārskata periods ir sadalāms divos posmos. Pirmajā – līdz 2008. gadam – bezdarba līmenis

vidēji valstī samazinājās no 6,2 % 2005. gada sākumā 

līdz 3,5 % 2008. gada sākumā. Otrajā posmā  – kopš 

2009. gada – tas strauji palielinājās un 2010. gada sākumā sasniedza 12 %.

Visā pārskata periodā reģionu vidū  augstākais bezdarba līmenis bija Latgales reģionā, kur 2008. gada sākumā 

tas (kā zemākais reģionā šajos gados) bija 6,6 % (vidēji

valstī – 3,5 %), bet 2010. gada sākumā  sasniedza 16,0 %

(vidēji valstī – 12,0 %). Vienlaikus Rīgas reģionam pastāvī-

gi raksturīgs viszemākais bezdarba līmenis –  2008. gada

sākumā tas bija nokrities līdz 2,6 %, bet 2010. gada sā-

kumā sasniedza 10,3 %. Visos citos reģionos bezdarba

līmenis un tā svārstības bijušas savstarpēji līdzīgas un

tuvas valsts vidējam rādītājam (skat. 45. tabulu, 40., 41.,

42. un 43. attēlu).

39. attēls. Plānošanas reģionu bezdarbnieku skaits

un to īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā  valstī 

2010. gada 31.martā.

45. tabula. Bezdarba līmenis plānošanas reģionos

2005.–2010. gada sākumā, %.

40. attēls. Bezdarba līmeņa dinamika plānošanas

reģionos 2005.–2010. gada sākumā.

*  Šajā izdevumā bezdarba līmenis tiek aprēķināts pēc 

Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto bezdarbnieku

īpatsvara darbspējas vecuma iedzīvotāju skaitā. Abi šie

rādītāji ir pieejami visām administratīvajām teritorijām,

līdz ar to ir nodrošināta bezdarba līmeņa salīdzināšana

starp teritorijām vienā teritoriju grupā, kā arī starp

dažādām teritoriju grupām.39

41. attēls. Bezdarba līmenis plānošanas reģionos

2009. gada sākumā.

42. attēls. Bezdarba līmenis plānošanas reģionos

2010. gada sākumā.

43. attēls. Bezdarba līmeņa pieaugums plānošanas reģionos

2010. gada sākumā salīdzinājumā ar 2009. gada sākumu.

Pārskata perioda pirmajā posmā –  līdz 2008. gadam – 

bezdarba struktūrā bija vērojamas lielas atšķirības reģistrēto

bezdarbnieku sadalījumā pēc dzimuma. 2007. gada beigās 

Latgales reģions izcēlās ar mazāko sieviešu bezdarbnieču 

īpatsvaru kopējā reģistrēto bezdarbnieku skaitā  – 56,6 %,

savukārt augstākais tas bija Rīgas reģionā  – 64,3 %. Salī-

dzinoši augsts tas bija arī pārējos reģionos – 62,1–63,6 %

robežās. Cita aina iezīmējusies kopš 2008. gada, kad visos

reģionos strauji palielinājās vīriešu bezdarbnieku īpatsvars,

tāpat arī samazinājās atšķirības reģionu vidū. 2009. gada

beigās visaugstākais sieviešu bezdarbnieču  īpatsvars tomēr 

joprojām bija Rīgas reģionā – 52,2 %, zemākais – Latgalē – 

48,9 % (skat. 46. tabulu).

46. tabula. Sieviešu īpatsvars visu reģistrēto bezdarbnieku

skaitā plānošanas reģionos 2004.–2009. gada beigās, %.

Plānošanas reģionu atšķirības nodarbinātības ziņā 

pārskata perioda pirmajā posmā (līdz 2008. gadam)

nedaudz samazinājās, bet tās atkal palielinājās kopš 

2009. gada un uzskatāmas par galveno teritoriju attīstī-

bas atšķirību negatīvo sociālo faktoru.

Darbaspēka kustība 2009. gadā

un prognozes

2009. gadā ekonomiski aktīvo iedzīvotāju* skaits vecumā no 15 līdz 74 gadiem, salīdzinot ar 2008. gadu,

samazinājās par 2,3 %. Savukārt darba meklētāju skaits,

kā arī to īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitā 

palielinājās 2,2 reizes. 2009. gadā darba meklētāju skaits

bija 200,7 tūkst. (2008. gadā – 91,3 tūkst.), savukārt to

īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitā  – 16,9 %

(2008. gadā – 7,5 %; skat. 47. tabulu).

47. tabula. Darba meklētāju īpatsvars ekonomiski

aktīvo iedzīvotāju kopskaitā plānošanas reģionos

2009. gadā, %.

Kopumā valstī 2009. gadā bija nodarbināti

986,7 tūkst. cilvēku (55,2 % no iedzīvotāju kopskaita

vecumā no 15 līdz 74 gadiem; skat. 44. tabulu iepriekš).

Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, 2009. gadā  samazinājās 

gan nodarbināto iedzīvotāju skaits, gan nodarbināto

īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā (2008. gadā attiecīgi

1124,1 tūkst. cilvēku un 62,6 %).

Negatīvos procesus darba tirgū ir ietekmējis straujais ekonomikas sarukums. Saskaņā ar darba tirgus attīstības prognozi** pozitīvas tendences (nodarbinātības

pieaugums) gaidāmas nedaudz vēlāk nekā ekonomikas

*  ekonomiski aktīvie iedzīvotāji jeb darbaspēks ir

nodarbinātās personas un personas, kuras aktīvi

meklē darbu.

**  Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. LR

ekonomikas ministrija, Rīga, 2009. gada decembris.40

izaugsme. Tāpat tiek paredzēts, ka nodarbināto skaita

palielinājums būs krietni mērenāks nekā  tautsaimniecības

izaugsme. Ir sagaidāms, ka darbaspēka pieprasījuma

pieaugums atsāksies 2011. gadā, tomēr tas būs neliels un

arī vēl 2015. gadā nodarbināto iedzīvotāju skaits būs par

aptuveni 10 % mazāks nekā 2008. gadā  – līdz 2015. gadam saglabāsies ievērojams darbaspēka piedāvājuma

pārsvars pār pieprasījumu. Līdz ar to vidējais bezdarba

līmenis laika periodā no 2010. līdz 2015. gadam saglabāsies augsts – 10–13 %.

Iedzīvotāju ienākuma nodoklis

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi pašvaldību

pamatbudžetos raksturo gan iedzīvotāju pastāvīgo ienākumu lielumu un labklājību, gan arī pašvaldību spēju

nodrošināt pakalpojumu augstāku kvalitāti. Iedzīvotāju

ienākuma nodoklis veido pašvaldības budžeta ieņēmumu

bāzes lielāko daļu. Laikā no 2004. līdz 2009. gadam saistībā gan ar pašu iedzīvotāju ieņēmumu palielināšanos,

gan arī ar izmaiņām, palielinot pārskaitāmo iedzīvotāju

ienākuma nodokļa daļu pašvaldību budžetos, to kopējie

ieņēmumi būtiski pieauga.

2009. gadā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņē-

mumu apjoms pašvaldību budžetos valstī vidēji bija

Ls 265,9 uz vienu iedzīvotāju, bet tas bija ievērojami

zemāks nekā 2008. gadā, kad ieņēmumi sasniedza visu

laiku augstāko līmeni – Ls 367,3 uz vienu iedzīvotāju.

2009. gadā Rīgas reģionā iedzīvotāju ienākuma nodok-

ļa apjoms pašvaldību budžetos sasniedza Ls 338,5 uz

vienu iedzīvotāju – būtiski vairāk nekā  citos reģionos.

Latgalē – reģionā ar viszemāko rādītāju – tas bija tikai

Ls 158,3.

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi pašvaldību

budžetos, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 2004.–2009. gada

periodā visos reģionos aptuveni dubultojās. Piecu gadu

laikā – no 2005. līdz 2009. gadam –  pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu apjoma uz vienu iedzīvotāju

pašvaldību budžetos lielākais pieaugums tika sasniegts

Rīgas reģionā – Ls 133. Zemgales reģionā  pieaugums bija

Ls 95, Vidzemes – Ls 78, Kurzemes –  Ls 72, bet mazākais

tas bija Latgales reģionā – Ls 61 (skat. 48. tabulu, 44.,

45., 46. un 47. attēlu).

48. tabula. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi

uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetos plānošanas

reģionos 2004.–2009. gadā, Ls.

44. attēls. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu

uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetos dinamika

plānošanas reģionos 2004.–2009. gadā.

45. attēls. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi

uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetos plānošanas

reģionos 2008. gadā.

46. attēls. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi

uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetos plānošanas

reģionos 2009. gadā.41

47. attēls. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu uz

vienu iedzīvotāju samazinājums pašvaldību budžetos

plānošanas reģionos 2009. gadā salīdzinājumā  ar

2008. gadu.

Piecu gadu periodā – no 2005. līdz 2008. gadam,

kā arī 2009. gadā – reģionālās atšķirības pēc iedzīvotāju

ienākuma nodokļa ieņēmumu lieluma uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetos saglabājās. Gan 2005., gan

2008., gan arī 2009. gadā atšķirība starp rādītāju lielumu

Rīgas (augstākais rādītājs) un Latgales reģionā  (zemākais

rādītājs) bija 2,1 reize.

Mazāka ir bijusi atšķirība starp reģioniem, kas izpaudusies atbilstoši strādājošo mēneša vidējam bruto darba

samaksas lielumam. 2005. gadā attiecība starp augstāko

rādītāju – samaksu Rīgas reģionā  un zemāko rādītāju – 

Latgales reģionā bija 1,5 reizes, bet 2009. gadā – 1,6 reizes

(skat. 49. tabulu). Savukārt galvenā loma šo atšķirību pieaugumā bija sabiedriskā sektora lielākam īpatsvaram ne

galvaspilsētas reģionos – vidējā samaksa visā valstī sabiedriskajā sektorā ir lielāka nekā privātajā, un, sākot ar 2008. gada

pēdējo ceturksni un visā 2009. gadā  notika darba samaksas

samazinājums. Tā, piemēram, 2009. gadā, salīdzinot pirmā 

ceturkšņa un pēdējā ceturkšņa rādītājus, darba samaksas

samazinājums bija par 6,4 % (skat. 48. un 49. attēlu).

Darba samaksas sadalījuma mainību iespaidojis valsts

noteiktās minimālās mēneša darba samaksas apmērs atbilstošajā gadā. Pārskata periodā tā tika dubultota – no Ls 80

2004. gadā līdz Ls 180 2009. gadā. Iedzīvotāju ieņēmumu

atšķirības plānošanas reģionos lielā mērā  ietekmē strādā-

jošo īpatsvars atšķirīgās darba samaksas lieluma grupās.

Lielākā nozīme ir darba samaksas lieluma grupai Ls 160 un

mazāk (Latgales reģionā tā ir aptuveni divas reizes plašāka

nekā Rīgas reģionā), kā arī samaksas lieluma grupai no

Ls 600 līdz 800, kuras kopā veido lielāko darba samaksas

fonda un arī tā izmaiņu apjomu.

49. tabula. Strādājošo mēneša vidējā bruto darba

samaksa plānošanas reģionos 2005.–2009. gadā, Ls.

48. attēls. Strādājošo mēneša vidējā  darba samaksa

2009. gadā pa ceturkšņiem.

Darbinieku skaita un darba samaksas

izmaiņas 2008. un 2009. gadā

Darba samaksas kritums ir cieši saistīts ar ekonomisko aktivitāšu un darbaspēka pieprasījuma kritumu

2008. gada beigās un sekojošo darbinieku skaita samazinājumu 2009. gadā.

Pēc CSP datiem 2009. gada ceturtajā ceturksnī  vidējais

darbinieku skaits bija 654,1 tūkst. cilvēku* un, salīdzinot ar

2008. gada atbilstošo periodu, tas saruka par 225,3 tūkst.

cilvēku vai par 25,6 %. Vidēji 2009. gadā  darbinieku skaits

bija 708,3 tūkst, par 193,3 tūkst vai par 21,4 % mazāks

nekā vidēji 2008. gadā (skat. 49. attēlu).

2009. gadā salīdzinājumā ar 2008. gadu sabiedriskajā sektorā vidējais darbinieku skaits samazinājās par

21,2 tūkst. jeb par 7,2 %. Privātajā sektorā  šis process

notika intensīvāk un darbinieku skaits samazinājās par

171,9 tūkst. jeb par 28,4 %.

Līdz ar darbinieku skaita samazinājumu turpinā-

ja sarukt arī bruto darba samaksas fonds. 2009. gadā, 

salīdzinot ar 2008. gadu, bruto darba samaksas fonds

samazinājās par 24,6 %. Savukārt 2009. gada ceturtajā  ceturksnī bruto darba samaksas fonds, salīdzinot ar

2008. gada atbilstošo periodu, saruka par 34,7 %.

2009. gadā, salīdzinot ar 2008. gadu, mēneša vidējā  bruto darba samaksa samazinājās no 479 līdz 461

latam – tātad par Ls 19 jeb 3,9 % (skat. 49. tabulu).

Savukārt mēneša vidējā neto darba samaksa saruka par

Ls 8 – no 350 līdz 342 latiem, galvenokārt neapliekamā 

minimuma samazināšanas rezultātā.

Lielāka mēneša vidējā bruto darba samaksa 2009. gadā,